Otrais pasaules karš Latviju nesaudzēja – kopumā kara laikā Latvija zaudēja ap 20% iedzīvotāju – nogalināti vai izsūtīti padomju un nacistu represijās, krituši, pazuduši bez vēsts, nosūtīti uz gūstekņu nometnēm, devušies bēgļu gaitās. Arī pēc karā bojāgājušo skaita pret pirmskara iedzīvotāju skaitu tieši Latvija, Lietuva, Polija ieņem traģiskās pirmās vietas.

Kara laikā ap 100 000 Latvijas iedzīvotāju mobilizēja nacistiskās Vācijas karaspēka sastāvā, kur tika izveidotas divas Latviešu leģiona divīzijas, gan teju tikpat mobilizēja arī Sarkanās armijas sastāvā, kurā arī pastāvēja latviešu divīzija. Dažos kara brīžos patiešām bija iespējams, ka brālis karo pret brāli, turklāt abos gadījumos svešu valstu armijās un lielākoties piespiedu kārtā – mobilizācijas dēļ.
Turklāt arī kara noslēgums Latvijai nesa nevis brīvību, bet okupāciju. Līdz ar padomju okupācijas atgriešanos 1944. gadā veidojās arī bruņotā pretošanās. Pēc 1940. un 1941. gadā pieredzētajām represijām Latvijas iedzīvotājiem bija skaidrs, kas ir staļiniskais padomju režīms un kādas ir tā represīvās metodes. Bruņotā cīņā pret padomju varu 1940. gados iesaistījās vairāk kā 22 000 vīru un sievu. Viņu mērķis bija Latvijas brīvība. Partizānus raksturoja dzīve mežā – mežabrāļu bunkuros un uzbrukumi padomju varas iestādēm un amatpersonām, kas pirmajos pēckara gados pārauga par veselām kaujām starp partizānu vienībām un padomju armijas un iekšlietu vienībām. Vēl 1954. gadā Latvijā pēc oficiālajiem datiem darbojās 9 partizānu grupas un 81 individuāli mežabrāļi. Desmit gadu laikā partizāniem tika atņemti 738 ložmetēji, vairāk kā 3000 automāti, ap 12 000 šautenes un 3000 pistoles.

Taču Otrā pasaules kara ietekme nebeidzās pat līdz ar pēdējā partizāna iznākšanu no meža – tā turpmākajās desmitgadēs pastāvēja kā pretējas kara pieredzes un vērtējumi vienā sabiedrībā. Abu pasaules karu atstātais nospiedums mūsu zemē ir bijis traģisks gan Latvijai kopumā, gan teju katrā Latvijas dzimtā, tas veido mūsu simts gadu vēstures melno līniju.

свернуть