Nu? Jā. Jā. Jā...
Da labi viss ir skaidrs.
Kā teiksi, kā teiksi..
Labākās no domām
ārā nāk, kad sēž uz podiem,
kā viņam todien,
kad prāts nesās tik uz podiem.
Un pēc drudžainas sarunas ar tēvu,
pašā dienas plaukumā viņš meklē ēnu,
tepātās Līvu laukumā,
lūpas raustās, rokas dreb,
ar acīm taustās, sevi šausta, karastu streb.
Nē, tu redzēji? Da nu es vēl viņam atspēlēšos.
Jutīs maitas katru reizi jokus plēšot.
Kur ziema vēžo, ptū, tas ir, kur vēži ziemo;
pie kāda tagad vajadzētu plēst ciemos...
Bet nebija īsti iet kur.
Kur varonis, lai pietur?
Uz brīdi sevī ietur,
kur troļļukam ir pietura.
Tā kā ir nogurums, kas prasa,
buntītē, lai sietu.
Bet tāpatās, viņš labāk jutās ārpus mājām,
tur arī radi retāk kāpa uz kājām.
Rūmes pamaz, virsū visi rūc kā kamazi,
jo mantas bardakā ir uz gultas samestas.
Samestas?
Nu dēļ sīkuma atkal saceļ brēku,
augumā lēkā, nav vairs spēka.
Kas tā par dzīvi, visu laiku ir tāds čujs,
ka esi brīvs man saka tikai tad, kad atšuj.
Vecīt, jāmaina ar steigu būtu kaut kas,
man nav nekādas teikšanas.
Jūti ausis?
Un jau uz vakar' pusi, kad visur sākas tusi,
blandās viņš jau pavisam kusli.
Te pēkšņi parauj aiz pleca, tūlīt gāzīs tam.
Atvezējas. Paga.!? Izrādās, ka pazīstams.
Sauc uz lusti. "No kurienes es zinu šito tusni?"
Pēc sejas beigi redzēts, vēl drusku
un atcerēšos arī vārdu.
Re, ka man izkrīt laimīga kārts, kāds kumoss gards.
Viņš teica, tur būs viss, pat meičas un brīvas istabas.!
Ā, nu vo, atcerējos, tas tač Kristaps!
Kaut kur it kā, kaut kā pietrūksti.
Mute pilna ar dūmiem, vaigi piepūsti.
Ikdiena ar pigoriem drūmi pieplūst.
Nedz cik daudz brīvas rūmes breka iegūs.?
Tikko kā dzīvoklī pa durvīm gāžās iekšā,
mute vaļa, no tā kā visi te stādās priekšā.
Pēc tādām klaigām, visi pēkšņi virsū lūr.
Viņš iesarkst vaigā un pavirzās uz stūri.
Skaties, Maija Tabaka, kā tad ietās?
A tevi, nabagu, vairs nelaiž sabiedriskās vietās.
Vismaz kāds ir zināms, no šī bara.
Ko tu te viena dari?
Kopā ar kādu Māru. Kristaps iestarpina,
tā - ir Māra Zālīte.
Ar zaļo maģiju burās, baigi sālīti.
Ja sākumā no smiekliem čurās,
tad beigās žuviens būs.
Ar viņu? Zin kā, labāk uz jūs.
A tur uz gultas, redzi?
Izgūlusies Diža. No viņas krūts, veci, visa pasaule zīž.
Jap, to es pazinu pēc skaņas.
Šmiga Taņa. Tautā iemīlēta un vēl lēta - jāņem!
Tik es no rīta atmiņās kavējos,
kā uz citu veselību upurēju savējo.
Savējo?
Kristaps pārjautā momentā,
nesagaidot atbildi turpina komentārus.
Tas tur Viķa. Vitamīns, ai nu nafig.
Kāds tur vitamīns? Sūds. Amfiks.
Blakām Baiba, uzvārdā Ripa.
Krievi sauc par šaibu.
Nē, hokejā nav stipra.
Uz brīdi ķipa viņa padara tevi ņipru,
bet tad dritvai, izsūc tā kā gripa.
Nu ko, skaidrs, tad jāņem Taņa!
Paga, Kristaps saka, te ir vēl viena šņaga.
Valentīns Kokalis, jeb arī koks.
Tad ko, jāņem arī koks?
Nē, tas būs apburs loks.
Taņa, Koks un atkal Taņa, Koks un atkal, Taņa Koks,
da labāk nesmērē rokas.
Baigie joki.!
Tas Kristaps varētu pazust ar galiem -
uz visu krustu saliek.
A kas tad man paliek?
Izmisumā rāpot ar pēdējo Andi Kāpostu
pie Andra Kazinovska, kas tur čāpo?
Man māj atā jau Sergejs Zaļetājevs.
Man neiet zaļi tā jau,
tad hrena tu te slāj vēl?
Viņš pāri zālei pavēris tādu skatienu
uz kadriem baigiem, kam niez uz abiem vaigiem,
no tā kā Gēra, Gērmanis piužu bliež pa vēnām,
liekot lamatas, uz adatas sēdina bez scēnām.
Kaut kur it kā, kaut kā pietrūkst.
Mute pilna ar dūmiem, vaigi piepūsti.
Ikdiena ar pigoriem drūmi pieplūst.
Nedz cik daudz brīvas rūmes breka iegūs.?
Da ko tad darīt īsti? Pie sevis prātodams..
Iepauzējis īsi, viņš izdomā, ka vajadzētu
ņemt uz sevi kādu daļu gļuku,
tik vēl ir jāizvelas līdzgājēju grupu.
Šķiet, viņu saprot Baiba, kurai gribas trakot,
arī Taņa, zin kā, pielīst, kad rīklē ielīst.
Vitālijs liek galdā liktenīgo dozu,
viss ir cauri, viņš galvas sāpēs saķer pauri.!
Beigās brīvi rezumē ir tapis - ir tikai viena dzīve, kuru var sapist - savējā,
un kad noslēdzās aplis, ir
#Gustavo #R-Viss #Pikaso
