Latvijas bērnu ķirurģijas izveidotāja profesora Aleksandra Bieziņa muzejs tiks rekonstruēts un apmeklētājiem atvērts jaunā veidolā. Vai zem šīm pārmaiņām patiesībā ir vēlme muzeju slēgt? Profesora dzimtās mājas atrodas Madonas novada Sarkaņos. Pilnībā rekonstruēts kā memoriālais muzejs durvis tās vēra pagājušā gadsimta beigās. Tagad tā stāvoklis ir slikts. Radies jautājums par muzeja nākotni.

Profesora Aleksandra Bieziņa memoriālais muzejs “Dilmaņi” ir vienīgais valsts muzejs Latvijas laukos, kas ir veltīts ārstam. Ēkas tehniskais stāvoklis šobrīd raisījis jautājumu, vai muzejam šeit būt arī turpmāk. A. Bieziņa memoriālā muzeja “Dilmaņi” vadītāja Ingrīda Pureniņa: “Acīmredzot ejam uz rekonstrukciju, jo ēka ir nolietojusies, tomēr kopš būvēšanas ir pagājuši 35 gadi. Materiāli nebija tie labākie. Ko jau varēja, no tā arī būvēja.”

Lielākās problēmas rada novecojušie inženiertehniskie tīkli un vecie logi, kas netur siltumu, arī sienās parādījušās plaisas. Ingrīda Pureniņa: “Jumts ir jāuzliek jauns, apkures sistēma būtu jānomaina, caurie logi jāieliek. Vienu daļu jau esam paspējuši ielikt. Iestrāde ir, te ir tikai jāstrādā, ja ir līdzekļi.”

Dilmaņi ir Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiāle, līdz ar to Valsts nekustamo īpašumu pārvaldībā un Veselības ministrijas pakļautībā. Kā telefonsarunā uzsver muzeja direktors Kaspars Vanags, Veselības ministrijai līdz ar kovida pandēmijas radīto ietekmi muzejs nav prioritāte, lai tajā ieguldītu. Arī muzeja ekspozīcija esot novecojusi, mūsdienu apmeklētājam neinteresanta. Par sabiedrībā izskanējušo varbūtību par muzeja slēgšanu viņš runā atturīgi. “Bieziņa muzejs noteikti nebūs tāds, kāds tas ir šobrīd, bet kādam tam būt, pie tā šobrīd tiešām tiek strādāts un spriests. No rudens mēs noteikti apmeklētājus nepieņemsim, tikmēr domāsim, kā muzejam ir jāstrādā tālāk. Muzejs, iespējams, nebūs vairs Madonas novadā, bet ir pāragri par to spriest.”

Tikmēr Ingrīda Pureniņa, kura muzeju vada jau 33 gadus, ar lepnumu stāsta par izcilo bērnu ķirurgu, publicistu, mācību grāmatu autoru, vienu no ārstnieciskās fizkultūras pamatlicējiem Latvijā, bērnu ķirurģijas-ortopēdijas skolas izveidotāju, augstākā ķirurģijas apbalvojuma Zelta skalpeļa ieguvēju. “Uz viņa kapa pieminekļa ir rakstīts – mūsu Latvijas bērnu ķirurģijas tēvs. Tātad - viņa rokai pieder ne tikai skalpelis, bet arī pildspalva, jo pirmā mācību grāmata bērnu ķirurģijā ir nākusi no Aleksandra Bieziņa. Daudzi ir teikuši – tāda otra cilvēka tik ātri nebūs Latvijas medicīnā.”

Komentāros par muzeja varbūtējo slēgšanu Pureniņa ir atturīga - no vadības puses nav konkrēta rīkojuma, līdz ar to nav arī skaidrības, vien nojauta. Šobrīd viņa arī apsverot domu par došanos pensijā. Kā telefonsarunā vēl uzsver Kaspars Vanags, pārmaiņu priekšā līdz ar Dilmaņiem ir arī Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs un Farmācijas muzejs. Saistībā ar Dilmaņiem viņš akcentē jauna darbinieka atrašanas problēmu, kā arī pašvaldības neieinteresētību. Pēc ReTV pieejamās informācijas, sarunas ar pašvaldību līdz šim nav notikušas.






#SIF_NVZ2022

свернуть