Raidījumā Šīs dienas acīm izskan sarunu sērija par Francijas ārpolitiku Austrumeiropā un Baltijā 20. gadsimta garumā. Raidījuma viesi – franču vēsturnieki un politikas eksperti. Šajā sarunā vēsturnieks, Strasbūras Nacionālās un universitātes bibliotēkas līdzstrādnieks Žiljēns Gilēns (Julien Gueslin) stāsta par Baltijas valstu neatkarības atzīšanas procesu pēc Pirmā pasaules kara. 

Eduards Liniņš: Kas bija tie politiskie procesi, kas galu galā noteica Latvijas neatkarības atzīšanu de jure no Francijas puses?

Žiljēns Gilēns: Galvenais iemesls bija situācijas izpratne pēc Padomju-poļu kara 1920. gadā. Proti – bija jārada līdzsvars Austrumeiropā. Baltijas valstis nedrīkstēja atstāt bez atbalsta starp sarkano Krieviju un Poliju, jo tas nozīmētu, ka jau pēc neilga laika Krievija censtos radīt šais valstīs iekšējas problēmas un atgūt tās savā varā. Te liela loma bija Meierovicam, kurš saprotami paskaidroja franču politiķiem – ja Latvija ilgi paliks bez starptautiskas atzīšanas, tā nespēs piesaistīt naudas līdzekļus, nevarēs uzbūvēt spēcīgu demokrātisku republiku, jo mūsu pašu iedzīvotāji zaudēs ticību savai valstij. Ja mums rūp stabilitāte Austrumeiropā, mums tas jāņem vērā.

Vēl 1920. gada septembrī Francijas nostāja bija – mēs atbalstīsim Latviju tehniski, taču neatbalstām tās uzņemšanu Tautu Savienībā, tātad neatbalstām pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību no Krievijas. Taču tad 1921. gada sākumā sarkanie likvidēja pēdējo baltās kustības atbalsta punktu – ieņēma Krimu. Bija bažas, ka tagad Sarkanā armija pavērsīsies pret rietumiem un iznīcinās jaunās Baltijas valstis, lai, protams, tālāk atkal iebruktu Polijā. Kā zināms, 1920. gada augustā Sarkanā armija jau bija aizlauzusies līdz Varšavai un dažos virzienos pat aiz Varšavas. Tātad radās izjūta, ka sarkanie var iebrukt Eiropā. Bija jābūvē kāds aizsprosts. Tomēr arī pēc šīs atzīšanas de jure Francijā saglabājās viedoklis, ka pēc kādiem pieciem gadiem būs jauna neboļševistiska Krievija un būs jāmeklē cits risinājums. Baltijas valstu atzīšana tika uzlūkota kā īslaicīgs risinājums, lai novērstu kara briesmas Austrumeiropā. Taču tad radās Baltijas valstu līgas ideja, kas gan neīstenojās, taču tā palielināja interesi par Baltiju, sevišķi par Latviju Francijā. Divdesmito gadu vidū pie varas Francijā nāca centriski un kreisi spēki, kuri aktualizēja ideju par izlīgumu starp Franciju un Vāciju un uzlūkoja Tautu Savienību kā starptautisko problēmu risināšanas institūtu. Šo ideju galvenais apoloģēts bija Aristīds Briāns. Viņš bija ļoti pozitīvi noskaņots pret Baltijas valstu neatkarību. Viņš uzskatīja, ka šīs valstis, kuras atrodas starp Vāciju, Poliju un Padomju Krieviju, veido labu līdzsvara faktoru. Neviena no lielvalstīm nevar tās sagrābt, neriskējot ar karu pret pārējām lielvalstīm, kurām tas nebūs pieņemami. Baltiešu suverenitātes vēlme garantēja to, ka apkārtējās lielvalstis varēja būt drošas – potenciālais ienaidnieks neiespiedīsies šajā teritorijā.


20. gadu beigās šo tīri reālpolitisko aprēķinu franču politikā nomainīja atziņa, ka Baltijas valstis ir patiešām dzīvotspējīgas. Vēl pirms dažiem gadiem tika pareģots, ka šīs valstis ilgi nepastāvēs, jo tās ir pārāk mazas, ar pārāk nelielu ekonomisko potenciālu, tām nav politiskās pieredzes. Tās dēvēja par „sezonas valstīm”. Taču, paejot desmit gadiem, izrādījās, ka šīs valstis joprojām pastāv, lai arī nav ļoti pārtikušas, bet tajās turpina pastāvēt demokrātija.


Trīsdesmito gadu sākumā Francijā bija nostiprinājusies apziņa, ka Baltijas valstis – tā ir realitāte. Ap šo laiku no franču politiķu leksikas pazuda tādi apzīmējumi kā „valstis bijušajā Krievijas impērijā” vai „agrākās Krievijas impērijas daļas”, viņi sāka konsekventi runāt par Baltijas valstīm. Viņos nostiprinājās priekšstats par šīm nācijām Baltijas jūras austrumu piekrastē kā par Ziemeļeiropai piederīgām. Francūži, kuri apmeklēja Skandināviju un Baltijas valstis, konstatēja, ka tajās visās ir līdzīga – ziemeļeiropeiska – dzīves kārtība. Un tas ir interesanti, jo jau tolaik tika likti pamati tai Baltijas valstu uztverei Ziemeļeiropas dimensijā, kas tik spēcīgi iezīmējās 20. gs. beigās un 21. gadsimta sākumā.

Noslēdzot šo stāstījumu, es gribu teikt – tas mums rāda, kā lēmums, kas vēsturiski tiek pieņemts ar kādiem noteiktiem apsvērumiem, var kļūt par stūrakmeni jaunai un tobrīd neprognozētai realitātei. Tā lēmums par Baltija valstu atzīšanu de jure tika pieņemts ar konkrētiem reālpolitiskiem motīviem, taču deva iespēju veidoties jaunai realitātei – Baltijas nāciju pastāvēšanai.  

свернуть