Vecgada vakars ir pilns burvības, un daudzās mājās tiek zīlēts, kāds būs nākamais gads. Paņēmienu ir daudz, piemēram, skatīšanās spogulī pusnaktī un kurpju mešana pār plecu, bet viens no populārākajiem veidiem, kā ielūkoties nākotnē, ir laimīšu liešana. Mūsdienās daudzi lej alvu, bet Jēkabpils Vēstures muzeja Brīvdabas nodaļas “Sēļu sēta” vadītāja Anita Leja aicina izmantot latviskāku materiālu – bišu vasku.
“Šī ir latviešu tautai tradicionāla metode – ar bišu vasku,” stāsta Anita Leja. “Senajos laikos tādas alvas nebija. Pārsvarā zīlēja ar bišu vasku, jo latvieši ir saldummīļi, medus un vasks vienmēr bija.”
Vaska laimīšu liešana ir arī veselīgāka un drošāka nekā alvas kausēšana. Vispirms trauciņā jāuzsilda ūdens, tāpat jāsagatavo metāla kausiņš, kurā kausēt vasku. Var izmantot arī bišu vaska sveces vai to pārpalikumus.
Anita iesaka katram laimītes tīkotājam zīlēt atsevišķi, liekot iekšā vienu vaska gabalu: “Liešanai ir liela nozīme, ir jāielej ar vienu rāvienu, tāpēc ņemam katrs savu laimītes formiņu un kausējam. Var arī neizmantot ūdeni, var vienkārši kausēt uz uguns, ja nav trauka žēl, jo trauciņam būs melns dupsis. Ar ūdeni ir drošāk, un arī trauks paliks dzīvs.”
Pēc dažu minūšu gaidīšanas vaska figūriņa ir jau pilnībā izkususi. Anita ņem kausiņu un dodas pie galda, kur jau iepriekš ir sagatavota bļoda ar aukstu ūdeni. Tajā ar ātru kustību ir jāielej karstais vasks. Pēc tam nedaudz jāuzgaida, lai tas atdziest. Gluži kā rotājumi eglītē, arī izlietās laimītes ir ļoti dažādas. Tikpat daudzveidīgi var būt šo laimīšu tulkojumi.
“Var apskatīt laimīti no visām pusēm, ko nu kurš redz, kas kuram ienāk prātā,” skaidro Anita. “Pirmā doma, kas iešaujas prātā, tā arī būs īstā.” Par laimīti, ko Anita izlēja, demonstrējot procesu, viņa saka šādi: “Man pirmais, kas iešāvās prātā, ir skaists pūķītis. Mums šogad ir bijis Pūķa gads – kam labs, kam slikts, kam jautrs, kam bēdīgs. Es domāju, ka mēs varētu ar šo skaisto pūķīti arī nobeigt šo gadu un nākošo Čūskas gadu sākt ar prieku, laimi un veselību visiem!”
Laimītes tulkošanu var veikt arī tumsā, aplūkojot sveces gaismā izlietā veidojuma ēnu uz sienas.
Anita teic, ka viņas izlietās laimītes ēna izskatās citādāk: “Bišķīt pamainījies viņam tas skats. Vairs nav tāds liels, drausmīgs pūķis. Nu jau ir tāds mazs, mīļš cālītis. Es domāju, ka šis gads ir bijis diezgan jauks un mīlīgs – kā šis mazais cālītis.”
Laimītes var liet ar jebkādu mērķi – lai uzzinātu, kas sagaida nākamajā gadā, kāda būs veselība, vai veiksies mīlestībā, vai būs daudz naudas. Viss atkarīgs no tā, ko zīlētājs grib uzzināt un ko viņš ierauga izlietajā vaskā.
Anita stāsta, ka dažkārt redzētais ir piepildījies: “Bieži uzrāda ceļus, ka ir jāiet kaut kādi ceļi, kaut kur jāceļo. Jā, piepildās. Ja neticēsim brīnumiem, tad Ziemassvētku un Jaunā gada nebūs!”
Sandra Paegļkalne
