Elitu Patmalnieci, šķiet zina visi, pat, ja neinteresējas par mākslu un modi. Nepamanīt Elitu vienkārši nav iespējams un brīžam šķiet, ka viņa ir visur – mākslas galerijā, trauku veikalos, žurnālos, portālos, televīzijas šovos un sociālajos medijos. Elita ir patiešām spilgta personība visās šī vārda nozīmēs. Spilgta pat, ja nav tērpusies kādā no savām košajām kleitām, kas visas ir kā gleznas ( n tās arī ir gleznas, kas pārvērstas tērpos), bet pilnīgi melnā.
Cilvēki viņu uz ielas ieraugot smaida, vēlas parunāties, jo Elita ir tāda – atvērta un draudzīga, viņā nav ne nieka snobisma un uzpūtības. To nevar notēlot – tā vienkārši ir un arī par to mēs viņu mīlam.
Reiz kādā sarunā viņa man teica, ka domā – cilvēkam ir jākaifo strādājot, jāizbauda tas, ko dari. Vispār – katrs mirklis. Ja tā strādā, tad arī citi to nevar nepamanīt. Tas, ka ir savs sils – tā ir Dieva dota laime un tas ir svarīgāk par to, vai tu un tavi darbi kādam patīk vai nepatīk.
“Es esmu vienkārša,” viņa toreiz teica. “Man patīk runāt ar cilvēkiem, man svarīgas labas cilvēciskās attiecības. Tāpēc tās tādas arī ir un man tas šķiet tikai normāli – man pašai jau arī nepatīk tie saspringtie un augstprātīgie.”
Mūsu saruna “Personības kodā” (raidījuma atkārtojums šovakar 19.00, bet vari to noskatīties arī YouTube un retv.lv) notiek ļoti karstā vasaras dienā un tas nebūt nav vienīgais, kas Elitai todien darāms. Tūlīt pēc ieraksta viņai jādodas ceļā kaut kur uz otru Latvijas pusi un arī tur cilvēki gaida tikšanos ar viņu.
Nesen Elita nosvinējusi dzimšanas dienu un nav daudz mediju, kas nebūtu to pamanījuši, līdz ar to mūsu uzdevums kļuvis mazliet komplicēts, jo ne Elitai, ne mums negribas sarunā vēl sesto reizi atkārtot jau nupat piecreiz pateikto un dzirdēto. Tāpēc vienojamies runāt pārsvarā par tēmām, kas pēdējā laikā nav skartas un mazliet arī paceļot laikā.
Bet šajā mazajā fragmentā par to, kā pašai Elitai izdodas tikt galā ar dienām, kuras varbūt nav tik saulainas kā gribētos. Un par to, ka pat, ja esi cilvēks, kas mēdz runāt visai tieši, nevajag to darīt tā, lai aizskartu citus.
“Tomēr jābūt pozitīvam. Tā kā man tētis arī tāds bija”, saka Elita. Viņa atzīst, ka var ar draugiem pačīkstēt un apspriest kāda sliktās īpašības, bet nekad neiet un nesaka to cilvēkam tiešā tekstā. Elitai ir labas, draudzenes, attiecības ar kurām izveidojušās jau jaunībā. Tādi cilvēki ir dzīves līdzgaitnieki, viņa atzīst raidījumā. “Citreiz tev vientulīgi, aizej pie draudzenēm. Aizejam parunājam, uzēdam, pasmejamies – labi, ka tev ir cilvēki, pie kuriem tu vienmēr vari aiziet un, ka esi visur gaidīts. Bet tā lielākā laime ir vienmēr ikdienā. Ja tev normāli iet.”
Mēs runājām arī par to, kāpēc gadās satikt it kā visādi normālus cilvēkus, ar kuriem negribas komunicēt, bet ir tādi, kurus satiekot šķiet – esat simts gadus pazīstami.
“Tā cilvēki dzīvo un atrod viens otru. Tā ir enerģētika – tā dzīvē notiek.” Tā arī sapulcējas tie cilvēki mums apkārt un tā mūsu dzīve veidojas. Cilvēks jau neies arī pats kaut kādā vilku barā pierādīt savu taisnību. Tas varbūt vairāk raksturīgi jaunībā vai bērnībā, viņa uzskata.
Lietas un notikumi jaunībā, par kurām tu pārdzīvo, kā par neizdošanos, patiesībā mēdz nolikt tevi uz īstā ceļa un veido personību.
“Tev liekas, noticis kaut kas briesmīgs, tu zaudē darbu. Bet es visu dzīvi esmu pati visu darījusi. Tu pats ņemies, izdomā savus darbus, dari un tā dzīve iet. Teiksim valsts darbā [ Elita reiz strādāja “Rīgas Modēs”]– tu strādā un tev liekas, ka viss tev ir. Bet sanāk, ka esi tikai desmit gadus tai darbā un pēc tam visu dzīvi pats esi kūlies kaut kā. Bet nav slikti. Tev ir brīvība, bet pašam jādomā, ko un kā. Piecelies, kad tev gribas, bet vienalga tev tāds aparāts iekšā ir, kas regulē, kā tas viss notiek. Tāpat jādomā – vai tev būs ko samaksāt par dzīvokli, kā nopelnīt. Es vairs nevaru iedomāties savādāk, es negribu iet no astoņiem līdz pieciem darbā. Citreiz ir tādi vakari, kad domā – nāks jauna diena un taču atkal viss būs citādāk. Esi piekusis tajā iepriekšējā dienā, atkal spīd saule, un tu ej un atkal esi priecīgs. Citreiz no rīta ir tā, kā piecelties – visas malas sāp, kā vispār tikt no gultas ārā. Bet tad tu lēnām kafiju iedzer, skaties, kas pasaulē noticis, izlasi ziņas, un esi gatavs dienai.”
Elita ir atklāta un tieša, nerunā smalkās frāzēs. Viņai tas arī nepiestāvētu, jo viņa vienkārši ir Elita.
Foto no personīgā arhīva
