Līvānu novada Rožupē noritējusi tikšanās ar vienu no Tautas frontes dibinātājām, aktīvu cīnītāju par Latvijas neatkarības atjaunošanu, rakstnieci un publicisti Marinu Kosteņecku. Ar rakstnieci par nesen iznākušo atmiņu krājumu “Mans XX gadsimts”, kas sastāv no grāmatas “Mans XX gadsimts” un grāmatas “Vēstules no XX gadsimta”, sarunājās Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrības direktore Karina Pētersone.
Karina dalās atmiņās par Marinas grāmatu tapšanu. Abas ar Marinu savulaik darbojušās biedrībā un iestājušās par jaunās Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēkas būvniecību, taču pēc tam abu starpā sekojis klusuma periods. “Mēs nesatikāmies, nesazvanījāmies, arī sabiedrībā par viņu neko nedzirdēja kādus piecus gadus. Un pēkšņi man zvana no Latvijas Institūta, kur es kādreiz strādāju, ka man ir atstāta paciņa. Es paņemu, atveru, un tur ir Marinas Kosteņeckas “Mans XX gadsimts” ar ierakstu man. Es paņemu telefonu un viņai viņai zvanu. Vārds pa vārdam un mēs aizrunājāmies līdz tam, ka viņai šī grāmata ir jāatver arī Nacionālajā bibliotēkā. Tad es uzzināju, ka viņa neiet ārā no mājas jau četrus gadus, jo ir cietusi no braucieniem uz Černobiļu. Mēs apsolījām viņai sagādāt ratiņkrēslu, un viņa pirmo reizi nokļuva Nacionālajā bibliotēkā. Viņa bija ārkārtīgi pacilāta, tā bija brīnišķīga tikšanās. Tad mums radās doma par šīs grāmatas tulkošanu, izdošanu latviski, arī par vēstuļu grāmatu,” stāsta Karina Pētersone.
Marina jau aizvadījusi aptuveni piecdesmit tikšanās visā Latvijā, taču atzīst, ka tikšanās Līvānu novadā viņai ir īpaša: “Es gribu pateikt lielu paldies liktenim ka es šodien atrados tieši bijušajā Preiļu rajonā, jo no Preiļu rajona, kurā bija arī Līvāni un vieta, kur es šobrīd atrodos, mani ievēlēja par PSRS tautas deputāti, kura cīnījās par Latvijas neatkarību Kremlī. (..) Tieši par šo vietu, par Līvāniem, daudz kas rakstīts manā grāmatā “Mans XX gadsimts”.”
Marina tolaik vēlēšanās tikusi izvirzīta šajā rajonā, jo šeit līdz ar attīstīto rūpniecības nozari bijis daudz imigrantu. Bailēs par Marinas labajām izredzēm kļūt par deputāti, dienā, kad Marinai bija jātiekas ar elektorātu, interfrontieši laikrakstos publicēja viņas tēvu apmelojošu informāciju.
“Man no zāles kliedz – atsakies no sava tēva, tad mēs par tevi balsosim. Un es saku – ja es tagad atteikšos no sava tēva, tad rīt atteikšos no jums. (..) Tur bija ļoti traģiska cīņa starp mums kā censoņiem, jo mans pretinieks no interfrontes strādāja “Agropromā”, tātad no viņa bija atkarīgs, vai rajons dabūs vai nedabūs kombikormu. Kolhoza laikos lopiem dabūt kombikormu bija ļoti svarīgi. Viņš kā kandidāts varēja piedāvāt kombikormu, bet es varēju piedāvāt tikai grāmatas. (..) Šodien atgriezos šeit ar tādu sajūtu, ka man jāpasaka paldies tiem cilvēkiem, kas būs šodien zālē, jo laikam kāds būs arī no tiem, kas toreiz balsoja par mani,” emocionālajās atmiņās dalās Marina.
Par spīti pretinieku centieniem, Marina toreiz saņēma 73 procentus balsu. Viņa skaidro, ka tas deva ticību taisnīgumam: “Es neuzskatu, ka tauta ir pūlis, ar kuru var manipulēt. Cilvēki visu paši saprot. (..) Domāju, ka izšķirīgos jautājumos tauta vienmēr izvēlēsies pareizo ceļu.”
Tiekoties ar lasītājiem, Marina dalījās interesantos pieredzes stāstos par Tautas Frontes un Barikāžu laiku, politiskajām cīņām Maskavā un epizodēm no rakstnieces dzīves.“Mums bija vērts cīnīties, lai šodien Latvija būtu tāda, kāda tā ir. Lai ko nestāstītu propagandisti, patiesībā Latvija atplaukst, atplaukst kultūrā – tauta ir dzīva tikmēr, kamēr ir dzīva valoda un kultūra,” uzskata rakstniece.
Grāmata “Mans XX gadsimts” sarakstīta neparastā žanrā – kā divu laika biedru, Marinas un Georga Stražnova, sarunas Skype par vēstures notikumiem. Savukārt “Vēstules no XX gadsimta” satur unikālu laikmeta liecību – Atmodas laikā no lasītājiem un atbalstītājiem saņemtās vēstules. Rakstniece pauž cerību, ka atmiņu krājums sniegs iespēju jaunākajām paaudzēm izprast, cik vērtīga ir Latvijas neatkarība: “Katram rakstniekam laikam ir sapnis, lai viņa grāmatu lasītu nākamā paaudze. (..) Ja jaunieši lasīs papīra izdevumā, es būšu laimīga. Tas ir mans sapnis. Nezinu, vai tas piepildīsies, bet tas ir mans sapnis.”
Tikšanos ar Marinu Kosteņecku organizēja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Atbalsta biedrība sadarbībā ar Līvānu novada Centrālo bibliotēku.
Evelīna Elksnīte
