Latviskums, dzīves gudrība un sirsnība vijās cauri dokumentālajai filmai “Rītava”, kas stāsta par nu jau aizsaulē esošo folkloristi un skolotāju Valentīnu Mičuli. Valentīna ražīgākos darba gadus aizvadījusi Atašienē. Viņa bija tā, kas Atašienē aizsāka vienkāršu tautasdziesmu sadziedāšanu un etnogrāfisko deju dejošanu. 1985.gadā viņa izveidoja etnogrāfiskās folkloras kopu “Vīraksne”, un kopā ar “Vīraksnes” dalībniekiem vāca folkloras materiālu, kā arī ieviesa tradīcijas latviešu svētku svinēšanā. Par ieguldījumu tautas nemateriālās kultūras saglabāšanā un popularizēšanā Valentīnai Mičulei ir piešķirta Atzinības krusta sevišķās pakāpes goda zīme. Viņa kļuvusi arī par Folkloras goda zīmes īpašnieci, ieguvusi Lielo folkloras gada balvu, bet par ieguldījumu latgaliešu kultūras attīstībā saņēmusi Latgaliešu kultūras Gada balvu „Boņuks 2012”.
Filmu par ievērojamo personību gandrīz gada garumā veidoja režisore Inga Nestere ar savu komandu, un aprīļa sākumā Atašienes kultūras namā notika filmas pirmizrāde.
“Iecere veidot filmu bija jau pagājušā gada maijā, bet, ņemot vērā, ka pasliktinājās Valentīnas Mičules veselības stāvoklis, mēs gaidījām un cerējām,” stāsta Inga Nestere. “Diemžēl saulgriežos notika tā, kā notika, un pirmā filmēšana šoreiz sākās viņas izvadīšanas dienā.”
Filmas veidošanas komandā darbojās arī operators Ģirts Spēlmanis un tekstu autore Aleksandra Ugrika. Aizkadra tekstus ierunāja Pārsla Zemīte, bet par muzikālo noformējumu gādāja folkloras kopa “Vīraksne” un Vita Talla. Filmā iekļauti svarīgākie Valentīnas Mičules dzīves notikumi un fakti, savukārt folkloristes radu, draugu un kolēģu stāsti atklāj viņas rakstura īpašības.
Folkloras kopas “Vīraksne” dalībniece Anna Zalāne stāsta: “Taisnība bija filmā, Valentīna bija šerpa un prasīga, arī skaistuma mīlētāja un patriotiska. Man personīgi viņa ir daudz devusi. Es visu mūžu nodziedāju baznīcā, man bija ļoti augsts soprāns – koloratūrsoprāns. Es pat raudāju, ka nekļuvu par operdziedātāju. Un viņa man rakstīja vēstules – nāciet uz folkloru. Un tā es sāku dziedāt. Viņa manī atklāja, ka es varu humoru stāstīt. Tagad es esmu humoriste.”
Gan draugi, gan tuvinieki uzsver, ka šādas filmas par sabiedrībā ievērojamiem cilvēkiem ir nepieciešams uzņemt, lai atmiņas par šo cilvēku devumu saglabātu nākamajām paaudzēm. Valentīnas meita Ilze Plūme saka: “Tuviniekiem tas ir ļoti liels gandarījums, ka viņu radinieks tiek novērtēts sabiedrībā. Arī sabiedrība redz, ko cilvēks ir darījis. Tā paliek kā atmiņa, tā paliek kā vēsturiska liecība par to, ko cilvēks ir darījis. Es domāju, ka filma ir izdevusies, jo tajā ir minēti svarīgākie notikumi un sasniegumi mammas dzīvē. Arī būtiskākās viņas rakstura īpašības šajā filmā ir pieminētas.”
Valentīna Mičule visa mūža garumā nodeva latvisko dzīvesziņu nākamajām paaudzēm, bet arī tagad šis process turpinās – viņas lolotās vērtības turpina nest sabiedrībā radi, draugi un folkloras biedri. Inga Nestere stāsta: “Man visvairāk patika viņas latviskums saistībā ar traukiem. Man līdz šim arī bija mājās māla trauki, bet tagad es īpaši domāju par to, kur es lieku ēdienus. Mani tas mudināja padomāt par galda kultūru, varbūt ne katru dienu, bet svētkos. Piemēram, nesen bija Lieldienas, un es izvēlējos māla traukus. Noteikti papildināšu savu māla trauku kolekciju.”
Filma tapusi ar “Lauku sieviešu kluba Dore” un Krustpils novada pašvaldības atbalstu.
Sandra Paegļkalne
