Atlaist veco, ļaut nomirt, lai rastos vieta kam jaunam, nebūt nav viegli. Bet tāds ir dzīves neapturamais, biedējošais un vienlaikus dzīvi dodošais ritms.
-----------------
"Tautas būs šausmu pārņemtas un apjukušas jūras un viļņu krākšanas dēļ. Cilvēki pamirs bailēs, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu stiprumi tiks satricināti." Šādā veidā Jēzus brīdina savus mācekļus par pasaules gala tuvošanos.

Šķiet tik pazīstami, domājot par ekoloģiskajām kataklizmām un katastrofām, kas tiek piedzīvotas, un par cilvēku reakcijām uz tām. Liekas, pasaules beigas ir klāt, jo tā, kā ir tagad, tālāk nevar turpināties. Zināmai pasaulei ir jābeidzas, bet visticamāk ne ANO Klimata pārmaiņu konferences rezultātā. Varbūt jācer uz Turnbergas niknuma iedvesmoto rīcību, lai pieliktu beigas netaisnībai. Vai varbūt kritiskās masas rīcību, lai panāktu izmaiņas?

Taču Evaņģēlija fragmentā aprakstītā nezināmā gaidīšana ir vēl par kaut ko citu, pasauli, kas ir satricināta, apjukusi un šausmu pārņemta, jo ir zaudēts jebkas, kas līdz šim nodrošināja skaidrību un drošību par to, kā lietas strādā. Ir zuduši jebkādi dzīves orientieri. Tas, kas šķita neizkustināms un mūžīgs ir zaudējis, tā pastāvību - vai tā būtu daba un tās resursi, vai cilvēku pārliecības.

“Bet skatieties, ka šīs dzīves rūpes, negausība, dzeršana jūs neapgrūtina!” Tā Jēzus turpina savu teikto un šo uzskaitījumu varētu paplašināt. Bet pārfrāzējot varētu teikt – nezaudējiet dzīves mērķtiecīgumu, kas ļauj dažādās dzīves pieredzes, izjūtas, realitātes ieraudzīt kā veselumu un tajā visā nepazust, neapjukt un nebaidīties.

Šādu mērķtiecīgumu mēs iegūstam, ikdienišķās lietās apstājoties, tās apzinoties, ļaujoties būt, iesaistoties lietās un notikumos, nevis vienkārši patērējot, izmantojot vai visu pieņemot, ka "tā tam ir jābūt" vai "man viss pienākas".

Šajā laikā, kad dzīve daudzējādā ziņā ir reducēta uz virtuālo realitāti Zoom, Skype vai citās Platformās, mērķtiecīgumu mēs iegūstam novērtējot īstas attiecības, autentisku iesaistīšanos un gatavību dalīties.

Iespējams, arī Baznīcas izsludinātā publiskā diskusija jeb sinodālais ceļš ir tāds zināms gals kaut kam. Kaut kas nezināms, kaut kas, kas var satricināt šķietami nemainīgo un tādēļ baiļu pilns. Bet, esot modriem, iesaistoties, daloties vienam ar otru, iespējams, mēs varam iegūt mērķtiecību un līdz ar to drošību, pat ja ne vienmēr pilnu skaidrību.

Filozofs Kafka ir teicis, ka svarīgākais ir nevis tas, ko mēs atlaižam, bet ko mēs ielaižam.

Varbūt tā ir arī adventa, ko tagad uzsākam, būtība – ļaut vecajam aiziet, lai varētu sākties kaut kas jauns. Dažreiz tas notiek caur negaidītiem un neparedzētiem notikumiem, bet citreiz caur ar nodomu veiktām darbībām.

Ko tu esi atlaidis vai ielaidis, lai kaut kas jauns varētu rasties? Vai tu jau iesaistījies Sinodalitātes ceļā?
----------------------
Epizodi var noklausīties arī audio formātā "Spotify" un "Apple Podcasts" platformās vai šajā saitē: [ Ссылка ]

Seko līdz Svētdienas Domai un citām aktualitātēm jezuīti.lv mājaslapā [ Ссылка ] vai Facebook kontā : [ Ссылка ]

Ja Sv.D. Ir kļuvusi par Tavu nedēļas pārdomu impulsu, tad spied like 👍, dalies ar video un atbalsti [ Ссылка ]
Pat vismazākais atbalsts palīdz veidot šo video. Paldies!

свернуть