Jēkabpilī jau sešus gadus darbojas biedrība bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām “Cerību sala”. Biedrības dibinātāja un vadītāja ir Aija Kvēpiņa, kuru daudzi apbrīno viņas neizmērojami lielās enerģijas un gribasspēka dēļ. Aktīvā sieviete atrod laiku projektu rakstīšanai, pasākumu organizēšanai un rūpēm par aptuveni 40 biedrības biedriem, ne uz brīdi neaizmirstot par savu mazdēlu Kasparu, kuram arī jau kopš bērnības ir smaga slimība.
Jēkabpiliete Aija Kvēpiņa ik dienu strādā ar bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Daudziem ir ļoti smagas slimības, kas ietekmē gan kustības, gan prāta darbību. Lai viņiem kļūtu labāk, nepieciešami dažādi tehniskie palīglīdzekļi un ilgstošs un aktīvs darbs. Jēkabpilī šādu iespēju nodrošina biedrība “Cerību sala”, kas apvieno 40 cilvēkus ar īpašām vajadzībām gan no Jēkabpils pilsētas, gan apkārtējiem novadiem. Viņu vidū ir ne tikai bērni un jaunieši, bet arī pieaugušie, tomēr biedrības vadītājai Aijai Kvēpiņai viņi visi ir kā bērni – aprūpējami un sargājami.
Aija stāsta, ka biedrības dibināšana viņai bija drīzāk nepieciešamība, nevis izvēle: „Pats sākums bija ļoti smags. Meitai piedzima bērniņš ar īpašām vajadzībām. Tas bija tālais 1986.gads, tajā laikā pastāvēja uzskats, ka invalīdu nemaz nav. Nebija nekāda atbalsta, neviens neko neskaidroja, paši meklējām, darījām visu iespējamo. Tad dzirdējām, ka ir Velku biedrība Rīgā. Nolēmu sazināties ar Velku biedrību. Viņi mūs ļoti laipni uzņēma, pastāstīja par visu. Pēc neilga brītiņa viņi man piedāvāja aizbraukt uz Somiju pieredzes apmaiņā.”
Somijā Aija saprata, ka kaut kas jādara, lai palīdzētu ne tikai mazdēlam, bet arī citiem bērniem un jauniešiem ar īpašām vajadzībām. Tā 2001.gadā tapa vecāku atbalsta grupa.
„Bija ļoti grūti, jo mēs bijām atbalsta grupa, mums nebija savu telpu. Ar pašvaldības atļauju mums atļāva tikties Dienas centrā, bet tikai svētdienās, lai netraucētu Dienas centra darbu. Nebija naudiņas nevienam pasākumam, absolūti nekā. Tad, kad jau bija vairāk biedru, mēs trīs – Alla Karakuca, Alda Vulāne un es – nolēmām, ka tā tālāk nevar. Mums tomēr vajag arī kaut ko savu. Tā mēs 2009.gadā nolēmām, ka jādibina biedrība,” stāsta Aija.
Iespēja rakstīt projektus un piesaistīt līdzekļus ļāva Aijai Kvēpiņai attīstīt biedrību diezgan strauji. Nu jau četrus gadus “Cerību sala” ir sabiedriskā labuma biedrība. Tā nodrošina cilvēkiem ar īpašām vajadzībām ne vien dažādus pasākumus, bet arī iespēju ikdienā strādāt ar dažādiem palīglīdzekļiem, kas uzlabo veselību, piemēram, “Motomedu”, kas paredzēts kāju un arī roku kustību attīstīšanai. Ar sponsoru atbalstu izveidota Montesori istaba, kur ir visi nepieciešamie materiāli, lai bērni varētu attīstīt domāšanu, valodu, kustības un maņas. Ar bērniem šeit strādā vairākas mammas, kuras ieguvušas sertifikātus Montesori pedagoģijas pamatos. Arī Aija Kvēpiņa piedalās dažādās apmācībās un kursos, nemitīgi pilnveidojot zināšanas un prasmes darbā ar bērniem.
Var tikai apbrīnot Aijas uzņēmību un enerģiju, ar kādu viņa katru dienu velta sevi rūpēm par biedrības bērniem, bet Aija skaidro, ka motivācija un enerģijas avots ir viņas mazdēls Kaspars: „Mēs Kasparu vedām pie daktera, un es teicu, ka bērns netur galviņu. Atbilde bija – parasti zēni ir slinki, gan jau būs labi. Bet es redzēju, ka uz labo pusi bērns galvu tur, bet tiklīdz mēģina uz labo pusi, tā nevar noturēt. Es teicu, ka kaut kas nav kārtībā un ka es neiešu prom, kamēr bērnu nenosūtīs uz Rīgu. Tad man teica – jūs tikai bērnam meklējat slimību. Es teicu – kaut vai meklējam slimību, bet sūtiet uz Rīgu. Aizbraucām uz Rīgu, tur mums teica – kur jūs bijāt agrāk? Bērnam cerebrālā trieka.”
Tagad, pateicoties gan trim operācijām, gan regulārajiem treniņiem vecmammas vadībā, Kaspara stāvoklis ir krietni uzlabojies.
„Sākumā viņš vispār nepārvietojās – nestaigāja, pat nerāpoja. Tagad jau esam tik tālu, ka izstaigājam pilsētu, atnākam uz biedrību. Protams, bez palīdzības viņš nevar, viņš iet, pieķēries man pie rokas. Prāta ziņā viņš saprot pilnīgi visu, viņam patīk aktīvi darboties. Viņa hobijs ir mūzika. Viņš ir liels muzikants, spēlē dažādus instrumentus,” ar lepnumu stāsta Aija.
Tiem cilvēkiem, kuriem ir tuvinieki ar īpašām vajadzībām, Aija novēl nekad nepadoties, uzsverot, ka rezultātu var panākt tikai ar regulāru un neatlaidīgu darbu.
Sandra Paegļkalne
