Mūsdienās arvien lielāka nozīme saskarsmes veidošanā tiek piešķirta apģērbam. Ne velti viens no svarīgākajiem faktoriem pirmā iespaida radīšanā ir vizuālais tēls. To lieliski zina arī jaunieši, kuri ne mazumu laika velta apģērba, apavu un aksesuāru izvēlei. Lai noskaidrotu, cik rūpīgi skolēni izvēlas apģērbu, ko jaunieši uzskata par labu un stilīgu apģērbu, kā arī, vai joprojām ir jūtama negatīva attieksme no skolas biedriem izskata dēļ, viesojāmies Jēkabpils Valsts ģimnāzijā.
Skolēni atzīst, ka apģērbam ir liela nozīme socializācijas procesā, tādēļ viņi rūpīgi izvēlas, ko vilkt, dodoties uz skolu.
9.klases skolniece Ilze Puga stāsta: „Ir ļoti svarīgi izvēlēties, ko ģērbt uz skolu, jo var satikt cilvēkus, kuriem gribas izpatikt. Teikšu godīgi – tā ir. Es parasti iepriekšējās dienas vakarā izvēlos, ko vilkt, jo no rīta ir ļoti grūti. Vecāki steidzina un prasa: “Vai tu uz modes skati iesi?” Tāpēc vajag visu salikt iepriekš, tad no rīta var saģērbties un iet.”
11.klases skolnieks Ričards Saulītis: “Es bieži vien iepriekšējā vakarā izdomāju, ko vilkt uz skolu.”
Jāatzīst gan, ka daudz lielāku vērību savam ārējam tēlam pievērš tieši meitenes. Puišiem svarīgākais ir, lai apģērbs būtu ērts.
7.klases skolnieks Artūrs Ņekrasovs saka: “Es, izvēloties apģērbu, ņemu vērā gadalaiku, laika apstākļus. Galvenais, lai ir ērti. Nav jau obligāti jāņem vērā izskats. Citi jau spriež pēc izskata, bet es domāju, ka tas nav tik svarīgi. Meitenes vienmēr smuki saģērbjas, viņas vienmēr sevi „sapucē” tik ļoti, ka es pat brīnos. Puiši vienkārši uzģērbj, sakārto matus un iet uz skolu.”
Apģērbi ir dažādi – sākot no tautā tā sauktajām “humpalām”, beidzot ar dārgām, slavenu brendu drēbēm. Aptaujātie Jēkabpils skolēni uzsver, ka, lai izskatītos labi un stilīgi, nebūt nav obligāti jāiepērkas dārgos veikalos, tomēr daļa atzīst, ka ir manījusi atsevišķu skolēnu negatīvu attieksmi pret kādu tieši apģērba dēļ.
Ričards Saulītis stāsta: „Bieži vien, ja cilvēkam nav, piemēram, brenda jakas, džinsu vai kurpju, tad viņš tiek izsmiets un pazemots. Viņš nav tik „kruts” kā citi jaunieši. Iepriekšējā skolā tas bija īpaši izteikti. Jaunieši acīmredzot cenšas pazemot zemākos, ja viņi ir augstāk.”
7.klases skolniece Krista Ūbele saka: „Labs apģērbs – citi domā, ka tas ir dārgs, elegants apģērbs, bet, manuprāt, tas ir sakopts un tīrs apģērbs.”
9.klases skolniece Daniēla Kregere saka: „Noteikti, ka āra apaviem vai jakām ir nozīme cenai, bet ikdienas apģērbam nav lielas nozīmes.” Uz jautājumu, vai ir manīta negatīva, noraidoša attieksme no citiem pret skolēniem, kuri neģērbjas atbilstoši vairuma prasībām, Daniēla atbild: „Šajā vecumā nē, bet agrāk tas tā bija. Aizskāra, ja ne tā ģērbās.”
Ilze Puga atzīst, ka labs apģērbs nemaz nenozīmē dārgu brendu apģērbu: „Es, piemēram, 80 – 90 procentos gadījumu iepērkos „humpalās”. Manuprāt, tas ir vislētākais un foršākais veids, kā iepirkties un veidot savu stilu, jo vari atrast visdažādākā stila drēbes un arī cena ir ļoti lēta. Mani arī agrāk apsmēja, bet es teiktu, ka ir dažādu pakāpju cilvēki, piemēram, es esmu tas cilvēks, kam ir vienalga, ka kāds kaut ko pasaka. Manuprāt, galvenais ir tas, kas pašam patīk. Ja pašam patīk, kā izskatās, tad ir vienalga, ko citi saka.”
No jauniešu atbildēm var secināt, ka joprojām skolēni mēdz vērtēt citus pēc apģērba, turklāt šī vērtēšana ir nežēlīga – tiem, kuri neizskatās atbilstoši konkrētu skolasbiedru uzskatiem par to, kas ir stilīgi, draud izsmiešana vai izstumšana no konkrētās sabiedrības grupas. Tādējādi skolēni apģērbu izvēlas ne tikai, lai izceltu savu personību, bet arī, lai izpatiktu, turklāt jāizpatīk daudziem – gan klasesbiedriem, gan skolotājiem, gan arī vecākiem, kuri apģērba izvēli bieži vien ierobežo, izvirzīdami arī savas prasības. Tas ir grūti, turklāt izskatīties tā, lai būtu pa prātam visiem, tāpat nekad nevarēs, tādēļ vērts ieklausīties Ričarda aicinājumā – neizpatikt citiem, bet gan ģērbties tā, kā pašam patīk, protams, ievērojot pieklājības normas: „Katram savs stils veidojas atsevišķi. Man šķiet, ka nevienam nav darīšanas, kā tu ģērbies. Tā ir tava dzīve, tu vari ģērbties, kā gribi.”
Sandra Paegļkalne
