Ar dievkalpojumu Krustpils luterāņu baznīcā Jēkabpilī sākās 1949.gada 25.marta atceres pasākumi. Ik gadu, pieminot skaudros notikumus, kad uz Krievijas reģioniem vardarbīgi tika izsūtīti vairāk nekā 42 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, Krustpils evaņģēliski luteriskajā baznīcā norit piemiņas dievkalpojums, savukārt pēc tam notiek atceres pasākums pie pieminekļa represiju upuriem.
Pasākumā muzicēja Jēkabpils Valsts ģimnāzijas vokālais ansamblis skolotājas Sandras Bondares vadībā. Svinīgajās uzrunās izskanēja gan atgādinājums par 74 gadus senajiem notikumiem, gan aicinājums būt modriem, ņemot vērā šī brīža karadarbību Ukrainā.
“Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena – tā ir viena no traģiskākajām un drūmākajām dienām Latvijas vēsturē,” uzrunā sacīja Latvijas Politiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļas vadītāja Gaida Rautiņa. “Deportācija bija milzīga patvaļa. Tika salauztas latviešu gadsimtiem koptās tradīcijas, dzīvesveids un pašapziņa. Šobrīd notiekošais tepat blakus, Ukrainā, kuras zemē ir iebrukusi okupantu armija un jau otro gadu nežēlīgi bombardē civilos objektus un slepkavo civiliedzīvotājus, liecina, ka vēsture atkārtojas. Tāpēc aicinām ikvienu un visus kopā par augstāko vērtību turēt mūsu atgūto Latvijas valsti!”
“Mūs māca piedot, mūs māca neturēt ļaunu, bet noteikti, ka mūs māca arī neaizmirst,” uzrunājot klātesošos, sacīja Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Raivis Ragainis. “Tikai atceroties šo, mēs zinām, kā rīkoties turpmāk, tikai tā mēs varam veidot savu nākotni. Vienmēr atcerēsimies latvju tautai nodarīto postu, lai nākotnē tāda nebūtu.”
Pasākuma dalībnieki tika aicināti novērtēt savu tuvinieku pieredzi, jo tā ļauj apzināties, cik trausla ir valsts brīvība.
Jēkabpils novada Kultūras pārvaldes direktora vietniece Laura Aišpure teica: “Kad mana vecmamma bija šajā pasaulē, viņa bieži man stāstīja stāstus par notikumiem no savas dzīves. Tajā laikā, pusaudža gados, šie stāsti man bieži vien šķita nenozīmīgi. Tikai tagad, kad vecmammas vairs nav un es esmu pieaugusi, es apzinos šo stāstu patieso vērtību. 1949.gada martā manai vecmammai bija deviņi gadi. Viņa bija maza meitene. No viņas stāstītā es atceros vien to, cik ļoti viņai paveicās, jo viņas ģimene tika pabrīdināta par prātam neaptveramo notikumu, kas viņus sagaida. Mana vecmamma, vairākas dienas un naktis slēpjoties mežā, izcīnīja iespēju palikt savās mājās. Mums šodien ir jābūt pateicīgiem, jo notikumi kaimiņvalstī pierāda, ka mēs nekad nevaram būt droši, kas notiks rīt. Tieši tāpēc būsim pateicīgi šodien, būsim iecietīgi cits pret citu, veltīsim laiku saviem tuviniekiem, uzklausīsim viņu stāstus, pat ja tie reizēm šķiet nenozīmīgi, un priecāsimies par ikdienišķajiem sīkumiem!”
Krustpils evaņģēliski luteriskās draudzes prāvests Ēvalds Bērziņš savā uzrunā aicināja klātesošos saskatīt 25.martā arī gaišumu: “Mēs šodien sakām – sēru diena, un tā būs taisnība, bet, ja mēs garā paskatāmies uz to, tā ir piemiņas diena. Tā ir gaiša diena, jo mēs pieminam, kā reiz mūsu tautas brāļi, mūsu tautieši ir novilkuši skaidri savas tautas un valsts robežas. Un viņu slava ir Latvijas slava. Kamēr Latvija un tauta pastāv, arī tā nezūd.”
Pēc svinīgajām uzrunām klātesošie tika aicināti nolikt ziedus un svecītes pie pieminekļa represiju upuriem.
Sandra Paegļkalne
