Maize latviešu tautai ir īpašs ēdiens. Par rudzu maizes cepšanu no paaudzes paaudzē tiek nodoti dažnedažādi ticējumi un rituāli. Diemžēl mūsu tradicionālo veikalu plauktos negadās redzēt īstu, pēc seno latviešu receptēm ceptu rupjmaizi. Mūsdienās šīs amata prasmes tiek nodotas no mutes mutē. Viens no senā aroda meistariem ir Līvānu iedzīvotājs Māris Skrimblis.
“Pirms cepšanas jāsagatavo krāsns darbam,” teic Līvānu iedzīvotājs Māris Skrimblis, no maizes krāsns raušot ārā kvēlojošās ogles. Vīrietis strādā par autobusa šoferi, bet nu jau trīs gadus viņa vaļasprieks ir rupjmaizes cepšana. Viss sācies gluži nejauši – ar pus pa jokam, pus nopietni izmestu frāzi.
“Stāsts sākās tad, kad beidzās „treknie” gadi. Tad radās jautājums – kā dzīvosim? Kļuva „švakāk” ar naudu, un tad man paspruka: „Cepsim maizi un dzīvosim”,” stāsta Māris.
Viņš sāka interesēties par maizes cepšanas procesu un drīz vien saprata, ka nepieciešama īsta, pēc senču tradīcijām mūrēta maizes krāsns: “Es dabūju Latvijas laiku rasējumus, pārizdoto izdevumu. Tur bija maizes krāsnis, tur bija malkas krāsniņas, tur bija visvisādas krāsnis. Kaut ko no turienes ņēmu, kaut ko skatījos no cilvēkiem tepat uz vietas, kam ir maizes krāsnis. Sāku pamazām lasīt materiālus, ķieģeļus. Tā mēs strādājām.”
Māris maizes cepšanā ievēro senču tradīcijas, kuras apgūt palīdzējuši gan literatūras avoti un interneta materiāli, gan ļaudis. Sevišķi daudz viņam iemācījusi kaimiņiene, kuru Māris sauc par tanti Natašu. Deviņdesmitgadīgā sieviete Mārim ierādījusi arī, kā no priežu zariem taisīt slotiņu, ar ko izslaucīt klonu. Arī visu pārējo maiznieks dara, ievērojot senās paražas, piemēram, zem kukulīša paliek apakšā sakaltētas kļavu lapas, lai maize nepieliptu pie lizes un to būtu vieglāk iešaut krāsnī. Jāpiebilst, ka izejvielas ir ekoloģiski tīras – maizīte top no pašu audzētiem, vāktiem un maltiem rudzu graudiem.
Māris stāsta: “Man sanāca tā, ka sākumā es mēģināju likt klāt drusciņ kviešu miltu, jo tā teica tante Nataša, ka vajag likt klāt drusciņ kviešu miltu, lai vieglāk mīcīt, bet man kaut kā nepatika ar tiem kviešu miltiem. Nav vairs tās smaržas, nav vairs tās garšas, turklāt ļoti ātri nobriest. Viņa vēl lika klāt vārītu kartupeli. Tas laikam ir kā kuram saimniekam vai saimniecei. Katram jau sanāk citādāk. Mana recepte – rudzu milti, drusciņ sāls, cukuriņš, obligāti ķimenes un manā variantā vēl ir saulespuķu sēklas un linsēklas. Sanāk sēklu maizīte. Tas ir veselīgi.”
Katram kukulim pirms laišanas krāsnī maiznieks ar pirkstiem ievelk sānos bedrītes, savukārt tieši uz muguriņas – krustu. Lai gan šādai “iezīmēšanai” esot tīri praktisks nolūks – lai maizīte neplaisātu, Māris nenoliedz, ka rituālam ir arī simboliska jēga. Ne velti jau izsenis uz maizes klaipa muguras tiek ievilkts tieši krusts.
“Maize ir svēta viscaur pasaulē. Ja maizes gabaliņš nokrīt zemē, pacel to gabaliņu, nopūt, nobučo un noliec atpakaļ. Jo maize ir... maize uztur cilvēkus pie dzīvības,” saka Māris.
Kamēr krāsns dara savu darbu, maiznieks pastāsta, ka viņa ceptie klaipi nenonāk nedz veikalos, nedz tirgū. Tā kā saimniekam ir algots darbs, vaļaspriekam atliek maz laika. Maizīte aizceļo pie radiem, draugiem un draugu draugiem. Caur paziņu paziņām Māra roku darbs nonācis arī pie latviešiem svešumā.
“Maizīte brauc kā ciemkukulis, kā sveiciens no Latvijas. Maizīte ir aizceļojusi uz Ameriku, Īriju, Vāciju, Baltkrieviju, Krieviju, Lietuvu. Cilvēkiem, kuru rokās nonāk šāda maize, parasti nāk prātā vecmāmiņas vai mammas, pārsvarā vecmāmiņas. Viņi atceras bērnību, kā vecmāmiņa cepa maizi, ņēma ārā to kukulīti un karstu grieza, kaut gan karsta it kā nav veselīga, bet grieza to maizīti, lika sviestu virsū, un sviests kusa, un tad ēda,” klāsta maiznieks.
Interesanti, ka par kukulīšiem, kuriem galā radusies plaisa, Māris saka: “Maizīte iesmējās.” “Smaidīga” maize sanākusi arī šoreiz, bet, kā cepējs uzsver, garša jau no tā nemainās. Un smarža arī. Kamēr Māris katru kukulīti apsmērē vispirms ar ūdeni, kurā, veidojot klaipus, tika mazgātas rokas, un pēc tam ar saulespuķu eļļu, ceptuvi ātri vien piepilda kārdinoša maizes smarža. Vērojot spīdīgās un vēl kūpošās maizes klaipu muguriņas, atliek vien piekrist Māra teiktajam: “Nekur citur nav tādas rudzu maizes, kāda ir pie mums, Latvijā.”
Sandra Paegļkalne
