Stāsta Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže
Vai zini, ka dzejnieks Vilis Plūdons savu pseidonīmu "Plūdons" izvēlējās 18 gadu vecumā, kad izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu "Pirmie akordi"?
Šo pseidonīmu Vilis Lejnieks ieguva no savas dzejas autoritātes dzejnieka Ausekļa. Ausekļa daiļradē pastāvēja jaunradītu mītisku dievu plejāde, kur starp citiem izdomātiem latviešu dieviem bija iedzīvojies arī upes dievs Plūdons. Vilis bija audzis gleznainā Mēmeles upes krastā, šis pseidonīms saistījās ar viņa plūdonisko dabu, ko viņš vēlāk dzīvē vairākkārt apliecināja. Viņš bija gan straujš pēc dabas, gan dedzīgi aizrāvies ar jaunības ideāliem, un, kā upe plūst pāri plūdu palos aiznesdama visu lieko, tā viņš arī gribēja, lai viņa vārdi būtu kā upes ūdeņi, kas ar savu plūdumu iedvesmo cilvēkus.
Bieži tiek uzdoti jautājumi, kā pareizi rakstīt – Plūdons vai Plūdonis? Forma "Plūdonis" visbiežāk sastopama padomju laika grāmatu izdevumos. Bet pats Plūdons savas grāmatas vienmēr parakstīja ar pseidonīmu "Plūdons". 1921. gadā visa Plūdoņa ģimene pieņēma uzvārdu Plūdons, jo tā bija rakstnieka vēlēšanās.
Kopš jaunais dzejnieks ar pseidonīmu "Plūdons" izdeva savu pirmo dzejoļu krājumu, viņš bija "plūdonisks". Viņam piemita īpaši "plūdoniski" principi un arī izkopts ārējais dzejnieka tēls. Gan uzsākot skolotāju darba gaitas, gan arī vēlāk Plūdons vienmēr centās ievērot labu ģērbšanās stilu. 1897. gadā, kad Plūdons strādāja par skolotāju Liezerē, Madonas apriņķī,
vēstulē brālim Jānim viņš sūdzējās, ka vecais mētelis novalkāts – tāds, ka piedurknes pavisam jau nokarājušās, un lūdza atsūtīt auduma mētelim. "Un pielūko lai nebūtu par maz drēbes, lai odere būtu rūtaina un apkakle no samta," rakstīja Vilis vēsulē brālim Jānim. Nākamajā vēstulē dzejnieks ar neviltotu prieku pateicās brālim, uzslavējot viņu, ka sagādātā drēbe ir tiešām baroniska.
Aplūkojot fotogrāfijas Plūdoņa ģimenes arhīvā, vērojam, ka Plūdonam patika pozēt fotogrāfam. Katrreiz uz fotografēšanos viņš bija saposies uzvalkā, vienmēr perfekti izgludinātā kreklā, iemūžinājis savu tēlu arī labi pašūtā mētelī, pat ar karakulādas cepuri galvā.
Dzejnieka vizuālā tēla neiztrūkstošie atribūti bija platmale, apmetnis, spieķis un īpatnā pušķī sasiets kaklauts. Plūdonam piederējuši vairāki šādi kaklauti: melns, rūtains un ābeļziedu krāsā. Svinīgākās reizēs viņam patika krekla manšetes saspraust ar greznām aproču pogām.
Jaunībā Plūdons bija vidējas miesasbūves. Vēlāk, brieduma gados, viņš pieņēmās druknumā. Plūdoņa kolorīto tēlu atcerējās dzejnieka skolēni, kuriem viņš mācīja latviešu valodu un literatūru Rīgas pilsētas 1. ģimnāzijā. Viens no viņiem, Aleksandrs Kēse, Plūdonu raksturojis šādi: "Jāatzīmē vispirms, ka jau ārēji Plūdons izdalījās citu pasniedzēju vidū ar savu apģērbu, stāvu, gaitu. Viņš bija drīzāk pamaza nekā vidēja auguma, apaļīgi drukns un gāja ļoti mīksti, viegli šūpodamies. Īsts dzejnieka atribūts bija viņa kuplā kaklasaite, parasti melnas krāsas.
Pie viņa ielas tērpa piederēja neiztrūkstošā platmale ar nolaistām malām un apmetnis. Vienmēr likās, ka apkārtnei un videi, kurā viņš atrodas, it īpaši, kad viņš gāja pa koridoru vai ielu, viņš nepiegriež nekādu vērību, ka tas stāv ārpus viņa interešu loka.
Varbūt tā bija izstrādājusies aizsargreakcija pret popularitāti, kuru viņš baudīja, jo, kā jau teikts, viņa ārējais izskats nepārprotami liecināja, ka mums ir darīšana ar dzejnieku."
Viņa skolēni bija pamanījuši arī to, ka, gadalaikiem mainoties, Plūdons nomainīja savu drēbju kārtu. "Mums toreiz, skolas solā sēžot, nevajadzēja skatīties laukā pa logu, lai zinātu, ka klāt ir pavasaris. To Plūdons ienes klasē kopā ar dabu, nomezdams tumšās drānas un tērpdamies gaišā uzvalkā ar gaišu platmali. Pieskaņot apģērbam, pārmainījās arī mākslinieciskā pušķī sietā kaklasaite. Tā vairs nebija melna, bet plīvoja pār viņa krūtīm gaišā ābeļu ziedu krāsā," teikts Teodora Zeltiņa atmiņās.
Rakstniece Zenta Mauriņa Plūdoni raksturoja šādi: "Par Plūdoņa stipri estētiskajām tieksmēm jau liecināja viņa koptā āriene. Uzvalks nebija tik jauns un moderns, cik smalks un labi piegulošs. Mirdzoši balta kravate piešķir apģērbam māksliniecisku akcentu. Viņa kustības bija apsvērtas. Viņa izturēšanās atgādināja Vakareiropas aristokrātus."
