Man vienalga, man nerūp, kāda man gar to daļa. Vārdi, ko regulāri varam dzirdēt vai kurus paši izsakām. Bet varbūt tas, kas šķiet kā nevainīgs un pavirši pateikts vārds, var būt simptoms kaut kam daudz ciniskākam?
Es esmu jezuīts Jānis Meļņikovs, un šī ir “Svētdienas doma”.
“Tava meita nomira, kāpēc tu vēl apgrūtini Mācītāju?!” Pārfrāzējot – nav vērts, viss jau ir zaudēts, viņa ir mirusi. Tik bezcerīgi un skarbi. Bet atbilde ir šokējoša: "Nebaidies! Tikai tici!"
Nāve ir dzīvībai svarīgo orgānu darbības apstāšanās un dzīvības izbeigšanās. Taču antīkajā pasaulē nāve nebija vis tikai dzīves beigas, bet gan cilvēka izzušana no citu atmiņas un apziņas. Tādēļ karaļi un, atbilstoši savām iespējām, arī vienkāršie cilvēki būvēja iespaidīgas kapa vietas, iemūžināja sevi rakstos vai senteču stāstos, ģimenes tradīcijās utt.
Tas liek aizdomāties, ka problēma nav nāve, bet gan vienaldzība, kas ātri un bezceremoniāli var kādu “norakstīt” kā bezcerīgu vai pat mirušu, nolemtu aizmirstībai. Bet šāda "nāve" var iestāties vēl pirms fiziskās, kas, savukārt, var būt par pamatu fiziskai nāvei.
Vienaldzība, iespējams, ir nāvējošākais, kas var notikt. Nobela prēmijas laureāts, īru rakstnieks Džordžs Bernards Šovs vienaldzību ir raksturojis kā necilvēcības būtību: "Smagākais grēks pret līdzcilvēku ir nevis naids, bet vienaldzība pret viņu."
Vienaldzība var izpausties visdažādākajos veidos: ignorējot, neuzklausot, neņemot vērā un neatzīstot kādu indivīdu, grupu vai nāciju. Uzskatāmi piemēri varētu būt veci vientuļi cilvēki, invalīdi, vientuļās māmiņas. Bet arī cīņa par šķietamu taisnību var būt tikai bēgšana no neērtiem jautājumiem, ko, tādējādi aizbildinoties, iespējams ignorēt. Vienaldzība jeb nevēlēšanās iedziļināties un meklēt atbildes, risinājumus.
Taču vienaldzība ir simptoms iekšējam procesam, ko var izraisīt negatīvas informācijas nepārtraukta plūsma, būšanas personīgo, ģimenes vai sabiedrības problēmu izmocītiem vai vienkārši pakļaušanās apātijai. Tam seko centieni sevi pasargāt, bet, iespējams, daudzi jūtas jau iekšēji nomiruši, un šādus cilvēkus raksturo pasivitāte, nevēlēšanās un nespēja rīkoties – ne tikai sociālajās attiecībās, bet arī personīgajā dzīvē.
Kad nekas nerūp, kad kļūstam nejūtīgi pret notiekošo un noslēdzamies, tiek pazaudēta dzīvības sajūta. Ir pārņēmusi emocionāla bezjūtība, un cerība, ka varētu dzīvot laimīgi un piepildīti, ir izzudusi. Taču, lai varētu dzīvot un pieņemt jēgpilnus lēmumus, ir svarīgi just.
Tādā situācijā, kad atmodināt sevī dzīvību nav iespējams, bieži ir vajadzīgs kāds cits spēks. Iespējams, žēlsirdības un līdzjūtības spēks, kas ļauj sevi ieraudzīt citādāk – ar empātiju un netiesāšanu, kas ļauj no pasivitātes un bezcerības pievērsties risinājumiem un būt radošam un kas tādējādi palīdz veidot un novērtēt attiecības un atrast mērķus, pat mazus, kuru dēļ ir vērts rīkoties un par ko var priecāties. Tas ļauj nebūt vienaldzīgam pašam pret sevi un nepakļaut arī citus šim postošajam spēkam.
Vai tu esi gatavs stāties pretī vienaldzībai?
Es aicinu tevi dalīties ar savu pieredzi par vienaldzību un kā tu to esi uzveicis.
------------------
Epizodi var noklausīties arī audio formātā "Spotify" un "Apple Podcasts" platformās vai šajā saitē: [ Ссылка ]
Seko līdz Svētdienas Domai un citām aktualitātēm jezuīti.lv mājaslapā [ Ссылка ] vai Facebook kontā : [ Ссылка ]
Ja Sv.D. Ir kļuvusi par Tavu nedēļas pārdomu impulsu, tad spied like 👍, dalies ar video un atbalsti [ Ссылка ]
Pat vismazākais atbalsts palīdz veidot šo video. Paldies!
