Kungs nāks un nekavēsies. Viņš apgaismos to, kas apslēpts tumsā, un atklās sevi visām tautām.
/Sal. Hab 2,3 + 1 Kor 4,5. Adventa I nedēļas trešdienas introits/
Ieskatīties sevī, lai atklātu un saprastu dažādas cēloņsakarības, kas pavada mūs visas dzīves garumā, nozīmē arī apzināties savu šaurību un mazumu, to, ko tik ļoti labprāt cenšamies paslēpt no citiem un pat no sevis, paturēt tumsā. Svētais Augustīns kādā sprediķī saka: «Es neesmu nekas cits kā tumsa, bet tu esi gaisma, kas kliedē tumsu un mani apgaismo» (Sermo 67,8).
Bet nepietiek tikai ar skaistiem un pareiziem vārdiem un labiem nodomiem. Kristietības būtība ir darbībā. Evaņģēlijs cilvēktapšanu ieliek četros vārdos: «Vārds ir tapis miesa» (Jņ 1,14), tas savā būtībā ir darbīgais Vārds. Līdz ar sava mazuma un šaurības, jā, arī grēka tumsas, apzināšanos, mēs dodam iespēju Vārdam darboties, kādā brīdī atskārstot, ka mans personiskais mazums var būt ļoti vērtīgs jaunas realitātes iesākums. Dāvāt savu mazumu tam, kuram ir vara to pavairot: tā no piecām maizēm un divām zivīm top bagātīgs mielasts.
Kāds nezināms 9. gadsimta autors par Jēzu saka, ka «Viņš, Taisnīgais, ir nācis pie mums, grēciniekiem, lai mēs no grēciniekiem taptu par taisnīgajiem; Svētais ir nokāpis starp mums, ļaunajiem, lai darītu mūs svētus; Pazemīgais ir nācis pretī augstprāšiem, lai šie augstprāši kļūtu pazemīgi. Un ko vēl? Viņš, kura daba ir labestība, ir nācis starp cilvēkiem, kas pilni netikumiem» (Sermo I in Adv. Domini). Mūsu ceļš pretī Kristum ir iespējams, jo Viņš vēlas nākt mums pretī. Dievs, kurš pirmais sāk meklēt tevi: Ādam, kur tu esi? (Sal. Rad 3,9).
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai manu grēka tumsu pārvērstu žēlastības gaismā.
Šodien tev ir iespēja būt godīgam ar sevi un izmeklēt sirdsapziņu, sagatavoties grēksūdzei vai vaļsirdīgai sarunai.
