Ar tradicionālajām latviešu dziesmām un dejām aizritējuši Jersikas pagasta svētki. Tāpat kā vairākus gadus iepriekš, tie bija daļa no Līvānu folkloras festivāla „Rudenāji”. Šoreiz svētku tēma bija – „Maizes godi”.
Jersikas tautas nama vadītāja Terēzija Rubene stāsta: „Jersika ir ar tik senu vārdu, Jersika ir ļoti sasaistīta ar Latvijas zemi un Daugavas krastu. Mēs jau divus gadus iepriekš starptautiskā folkloras festivāla „Rudenāji” ietvaros rīkojām svētkus tautas namā, bet šogad tā ir arī Jersikas svētku diena. Šogad ir maizes godi, pīrāgu svētki. Mēs gribam pateikt paldies tiem lielākajiem graudu audzētājiem. Vēl ir kaut kas, kas saistās ar maizi, Miķeļiem, rudeni, – viss pa pāriem, visi precas. Un tam vienmēr bija vajadzīgas godu saimnieces. Jersikā ir tādas labas, izslavētas godu saimnieces – senās, gudrās un prasmīgās. Viņas mēs gribam pagodināt, viņas nekad mums nav pagodinātas.”
Godināti tika arī maizes cepēji. Cilvēki daudzināt daudzināja gardo lauku maizīti, ko varēja nogaršot pasākumā. Jersikas pagasta iedzīvotājs Māris Skrimblis maizīti cep īstā maizes krāsnī: „Tās aldziņas ir tādas, kādas ir, tādēļ radās jautājums – kā dzīvosim? Un tad man izspruka – cepsim maizi un dzīvosim. Tā arī sākās. No sākuma cepu elektriskajā krāsniņā, formās. Bet tas nav nopietni. Domāju – vajag kaut ko mēģināt – krāsni būvēt. Es uztaisīju maizes ceptuvi, atsevišķu ēku, sāku vākt literatūru, rasējumus, lai to maizes krāsni uztaisītu. Sameklēju Latvijas laika rasējumus, arī internetā, kur arī ir ļoti daudz informācijas. Sāku lipināt. Mācījos kurināt, mācījos visu, ko un kā darīt. Tā jau trešais gads iet.”
Māris atzīst, ka latviešu tautai rudzu maize ir kaut kas īpašs, bez tās grūti ir arī tiem latviešiem, kuri dzīvo svešumā: „Tā maizīte ir braukusi diezgan tālu pasaulē, piemēram, pie tautiešiem Īrijā. Tur, kad aizved to kukulīti, saka, ka cilvēkiem asaras tekot pa vaigiem, jūtot maizes smaržu. Es nezinu, vai tā var būt, bet man teica, ka tā ir. Viņiem to vajag. Tas laikam ir mūsējais, mēs esam tie maizes ēdāji. Gaļu arī ēdam, bet maize – tā ir mūsu pamatā.”
Tam piekrīt arī Jersikas pagasta iedzīvotāja Romualda: „Noteikti pamatēdiens ir rupjmaize. Man ļoti garšo rupjmaize. Pirmais, kas ir latviešiem, – rudzu rupjmaize, otrais ir kartupelis.”
Maize jau no seniem laikiem ir bijusi svēta. Ne velti latviešiem ir ticējums – ja nokrīt maizīte, paceļot tā jānobučo, lai Dieviņš nedusmotos.
Jersikas sv.Marijas Magdalēnas Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests Jānis Smirnovs saka: „Dievs katram mums to ir devis, un arī Jēzus Kristus Euharistijā izvēlējās tieši maizi, ko mēs lietojam dievkalpojumos. Tāpēc tā ir nepieciešama cilvēkam spēku vairošanai. Mēs pateicamies Dievam ne tikai par šo skaisto pasākumu, bet arī par iespēju, ka mēs varam lietot uzturā garšīgu maizi.”
Jersikas pagasta svētki aizritējuši īsti latviskā gaisotnē, ko radīja ne vien latviešu pamatēdiens, bet arī tautas dziesmas un dejas Līvānu novada kolektīvu izpildījumā. Svētkus finansiāli atbalstīja arī nodibinājums „Viduslatgales pārnovadu fonds”.
Sandra Paegļkalne
