Ar lekciju par to, cik kaitīgas ir narkotikas un kādas sekas var iestāties no narkotisko vielu lietošanas, Jēkabpils 3.vidusskolā viesojās žurnāliste Maija Pohodņeva un kinooperators Modris Pelsis. 2003.gadā pirmizrādi piedzīvoja Maijas un Modra dokumentālā filma “Ilūzijas cena”. Abi autori izdzīvoja jauniešu narkomānu dzīves, arī pēdējos dzīves brīžus. Filmas autori uzskata, ka par šo tēmu ir jārunā, jo daudzi jaunieši dzīvo ilūzijā, ka no dažām narkotiku lietošanas reizēm ar viņiem nekas slikts nenotiks. Ar dažādiem piemēriem lektori skaidroja jauniešiem, ka problēmas var sākties arī pēc pirmās reizes.
“Puisītis aizgāja mājās un atnesa paciņu ar kaut kādu vielu,” skolēniem stāstīja Maija Pohodņeva. “Viņi uzpīpēja – katrs pa vienai cigaretei. Draugam nekas, otram puisim – it kā arī nekas, bet pēc trim nedēļām, kad tā viela jau bija ārā no asinīm, viņam sākās visādas halucinācijas. Puisis nonāca Bērnu psihiatriskajā slimnīcā. Nogulēja tur mēnesi. Ārsti mēģināja saprast, kas tas īsti bija, bet nevarēja, jo tās vielas asinīs vairs nebija. Pēc mēneša puisis iznāca ārā un bija sev nosolījies, ka nekad vairs nelietos. Viņš bija nolēmis mācīties par ārstu un dzīvi veltīt tam, lai pret šo ļaunumu cīnītos. Diemžēl puisim no viņa sapņiem nekas neiznāca, jo viņš atkal ir atpakaļ psihiatriskajā slimnīcā. Viņam tās halucinācijas nepāriet.”
Diemžēl narkotiku lietošana Latvijā ir liela problēma, arī Jēkabpilī. Jēkabpils Sociālā dienesta Zemā sliekšņa centra vadītāja Uļjana Tihomirova stāsta, ka šobrīd centra uzskaitē ir vairāki simti narkotiku lietotāju: “Jēkabpilī lieto daudzi, jo uzskaitē ir gandrīz 400 lietotāju, kas duras. Problēma ir liela. Nesen bija gadījums, kad viens narkotiku lietotājs nomira. Jauniešiem ir jāaizdomājas, ko viņi dara, jo tikai viņi paši var izvēlēties savu ceļu. Mums izdodas strādāt tikai ar tiem, kuriem vēl nav 18 un kuriem vecāki ir Latvijā, jo tikai ar vecāku palīdzību mēs varam jauniešus nosūtīt ārstēties uz rehabilitācijas iestādi.”
Modris Pelsis, kurš ir bijušais policists, stāsta par to, kā pie skolēniem nonāk narkotikas: “Narkotiku tirgoņiem ir interese piesaistīt savam biznesam tieši nepilngadīgos. Šāds tirgonis ir ļoti liels atradums, jo viņš brīvi var pārvietoties pa skolu un piedāvāt narkotikas saviem skolas biedriem. Policija šajā vidē nevar strādāt, jo, tiklīdz parādīsies policists, narkotiku tirgonis sajauksies ar pūli. Rīgā kādā vidusskolā bija šāds gadījums – uz skolu atnāca muitas robežsargi iepazīstināt ar savu darbu un nodemonstrēt dienesta suni. Suns uzreiz metās pie viena skolnieka somas, un tajā tika atrastas divas paciņas ar marihuānu.”
Tomēr policijas resursu ir par maz, lai ieviestu katrā skolā regulāras pārbaudes ar dienesta suņiem, tādēļ labākais līdzeklis, kā cīnīties pret šo sērgu, ir pateikt – nē.
“Lai cik līdzekļu arī valsts ieguldītu, narkotiku tirdzniecību tāpat nevarēs apkarot,” saka Modris. “To apkarot var, tikai likvidējot pieprasījumu.”
Modris un Maija tic, ka pieprasījumu likvidēt palīdz sarunas ar jauniešiem, tādēļ viņi jau vairāk nekā 10 gadus regulāri vada šādas lekcijas dažādās Latvijas vietās. Maija Pohodņeva saka: “Es domāju, ka šādas informatīvas tikšanās var palīdzēt, jo arī šeit zālē viena meitene man klusām pateica, kāda ir problēma. Es viņai pateicu, kur meklēt palīdzību. Tātad jau šeit vismaz vienam cilvēkam tika palīdzēts. Viena izglābta dzīve šādā lekcijā – tas, manuprāt, ir ļoti daudz.”
Filmas “Ilūzijas cena” autori uzsver – ir jāiedrošina jaunieši nebaidīties pateikt – nē, tāpat jāiedrošina vērsties pēc palīdzības pie speciālistiem. Autori arī aicina vecākus jau savlaicīgi runāt ar saviem bērniem par narkotikām, kā arī brīdināt par to, kādu ļaunumu tās var radīt bērnu veselībai.
Sandra Paegļkalne
