Viens no pasākumiem, kas jau kļuvis par neatņemamu Dzejas dienu tradīciju Jēkabpilī, ir dzejas rakstīšana ar krītu uz pilsētas ietvēm un laukumiem. Akcija, kam dots tāds pats nosaukums kā Aleksandra Čaka dzejolim, - „Sirds uz trotuāra”, šogad veltīta Rainim un Aspazijai, tādēļ uz bruģa un asfalta, krāsainiem krītiņiem rakstītas, šogad gozējas tieši šo abu autoru dzejas rindas. Ik gadu akcijā iesaistās pilsētas skolu bērni un jaunieši. Jēkabpils Agrobiznesa koledžas audzēkņi rakstīja dzeju uz ietves pie savas izglītības iestādes.

Tomass Ozoliņš stāsta: „Es izvēlējos rakstīt Raiņa dzejoli „Zemnieks”, jo lauksaimniecība ir tuvāka manai sirdij – ar to nodarbojas vecvecāki un vecāki.”

Uz jautājumu, vai uz bruģa rakstītā dzeja liek apstāties un palasīt, puisis atbild: „Jā, ir interesanti. Kad ieraugu šādu akciju, tad izlasu. Ir interesanti palasīt.”

Aiva Miltināne saka: „Es izvēlējos Raiņa dzejoli „Pats”, jo dzejolis ir īpašs. Kad to palasi, tad rodas foršas emocijas un domas par savu dzīvi. Skolā, kurā mācījos iepriekš, mums arī lika dzejoļus rakstīt. Ļoti daudzi cilvēki piegāja un izlasīja, arī tādi, kuri neko tādu parasti nelasa. Tas ir ļoti forši.”

Koledžas audzēkņiem šorīt uz brīdi pievienojās arī pilsētas pašvaldības priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs, kurš rakstīja ļoti īsi: „„Darbi dara garā stipru, dziesma dara dvēseli cēlu.” Es domāju, ka šī divrinde izsaka visu cilvēka būtību. Strādā, dari, atpūties, veido, dziedi, radi... Es domāju, ka tas ir īsi, kodolīgi, un, kā tautā saka, kā kulaks zem acs.”

Jēkabpilī akcija ir kļuvusi par tradīciju, bet nav dzirdēts, ka šāda veida aktivitāte norisinātos citās pilsētās.

„Es jau šorīt kultūras darbiniekiem jautāju, kāpēc mēs neesam šo pasākumu integrējuši citur, citās pašvaldībās. Bija atbilde – tas ir mūsu. Ja tas ir mūsu, tad patentēsim, lai kāds cits nevarētu pretendēt uz tādu pašu aktivitāti,” Leonīds Salcevičs joko, bet pēc tam nopietni saka: „Es domāju, ka ar masu mediju un televīzijas starpniecību mēs šo akciju propagandēsim, lai nākamgad, piemēram, Rēzeknē arī rakstītu.”

Uz jautājumu, vai uz ietvēm rakstītās rindas liek apstāties un palasīt, Salcevičs atbild: „Jā, un pirmās emocijas, kas man ir, - vai es nesabradāju kaut ko, kas ir nolikts uz mūžu mūžiem un, nedod Dievs, vēl tiks ierakstīts UNESCO grāmatā! Tās ir pirmās emocijas. Bet tad paskatos, izlasu un sāku domāt, kāpēc tieši šo dzejoli konkrētais bērns vai jaunietis uzrakstīja. Acīmredzot viņš šajā dzejolī saskatīja kaut ko tādu, kas viņu uzrunā.”

Pasākums uzrunā gan tos, kuri ar literatūru un dzeju saistīti ikdienā, gan arī citu jomu pārstāvjus.

Jēkabpiliete, ekonomikas pasniedzēja Marika Boķe saka: „Parasti es redzu šo akciju, jo pati strādāju Jēkabpils Agrobiznesa koledžā un mūsu audzēkņi tajā aktīvi iesaistās. Garām skrienot, kādu īsāku dzejoli arī izlasu.”

Akcija „Sirds uz trotuāra” atgādina iedzīvotājiem par Dzejas dienām un nereti pamudina pašķirstīt kādu dzejas grāmatu un, lasot dzejoļus, ieraudzīt pasauli citām acīm.

Sandra Paegļkalne

свернуть