Maija izskaņā uz sarunu par aktuālo valstī un pilsētā aicinājām partijas Latvijai un Ventspilij valdes priekšsēdētāju AIVARU LEMBERGU.

Mācību gads ir beidzies, un beidzies arī viens gads, lai pilnībā pārietu uz mācībām latviešu valodā. Kā jūs vērtējat situāciju Ventspilī un valstī kopumā?

– Man grūti spriest par valsti kopumā. Domāju, Daugavpilī, Rēzeknē, arī Rīgā situācija varētu būt atšķirīga. Galvenais jau ir pedagogi, līdz ar to pirmsskolas izglītības iestādes vadītājiem un arī skolas direktoriem, komplektējot savu pedagoģisko kolektīvu, jāskatās, vai viņi ir pienācīgi novērtējuši savu skolotāju valsts valodas zināšanas. Ja tās nav pienācīgā līmenī, tad bērnudārzā būs atšķirīga sarunu, valodas vide. Ja bērns beidz pirmsskolas izglītības iestādi un labi nezina latviešu valodu, protams, viņam veidojas ļoti grūta situācija, jo bez valsts valodas zināšanām mācīties nav iespējams.
Arī Ventspilī ir tāda problēma. Ierosināju, ka vajag īpaši pievērst uzmanību tam, lai bērni, kas mācās pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, un viņu pedagogi maksimāli labi zinātu valodu. Tam jāvelta resursi. Tas nozīmē – jādod finansējums un iespēja papildus mācīties, un tas jādara katru dienu. Esmu runājis ar direktoriem, katrā izglītības iestādē problēmu loks ir individuāls, un arī individuāli tam ir jāpieiet.
Neteikšu, ka manī ļoti ieklausījās šajā jautājumā. Domāju, ka nepietiekami. Pēc pārbaudes darbu rezultātiem mēs redzam, ka bērniem, kas nāk no mazākumtautībām, valsts valodas zināšanas virknē gadījumu ir nepietiekamas. Un arī pedagogi tādi ir. Tas neapšaubāmi iecērt robu jauniešu izglītības kvalitātē, izglītības līmenī – tā jau ir cēloņu–seku sakarība. Domāju, ka tas tiks pārvarēts, jautājums – ar cik lieliem zaudējumiem. Bet tāds ir likums, un likums jāpilda. Mana personīgā pieeja ir – ja pieņem likumu, kas jāpilda, tad ir jādod resursi, lai cilvēki varētu iegūt kvalitatīvas zināšanas, kvalitatīvu izglītību valsts valodā. Latvijā, kā vienmēr, likuma norma nav nodrošināta ar pietiekamiem resursiem, lai to varētu izpildīt.

Bet vai problēma varētu būt tāda, ka jauniešu ģimenēs runā krievu valodā un latviešu valoda paliek tikai skolā?

– Loģiski, ka mazākumtautību cilvēki ģimenē komunicē savā dzimtajā valodā, – tam tā jābūt. Dzimtā valoda ir personīga lieta, tā ir viņu privātā dzīve, kurā nevienam nav tiesību iejaukties. Ja mēs pārejam uz mācībām valsts valodā, mums jānodrošina, lai jaunieši un arī pedagogi varētu iegūt ļoti labas valsts valodas zināšanas. Starp citu, arī latviešu bērni nemaz tik labi valodu nezina un absolūti ne tik labi lasa. To parādīja starptautiskais pētījums – tur Latvija noteikti nav līdere. Tā nav tikai mazākumtautību bērnu problēma, tā ir Latvijas izglītības problēma, par ko nerunā. Tikko bija liels starptautisks pētījums, kur igauņi un somi ir pirmajā desmitā, bet Latvija – nav pēdējā, bet kaut kur pa vidu. Ja jau viduvējību mēs gribam sasniegt, tad tādi mēs arī esam.

Intervija notika 2024. gada 30. maijā.

свернуть