Katru gadu Jēkabpils pilsētas pašvaldība izvēlas vienu vai vairākus cilvēkus, kuriem piešķir apbalvojumu „Gada jēkabpilietis" par ieguldījumu pilsētā, drosmīgu rīcību vai cita veida sasniegumu. Šogad godpilno titulu ieguvuši divi jēkabpilieši. Viens no viņiem ir Andris Litaunieks -- uzņēmējs un aktīvs sporta popularizētājs pilsētā, Rīgas „Dinamo" fanu kluba Jēkabpilī izveidotājs.
Jēkabpils pilsētas pašvaldības priekšsēdētājs: Leonīds Salcevičs apbalvošanas laikā stāsta: „Viņš ir izveidojis, es uzskatu, Latvijā labāko fanu klubu. Un tas ir tepat Jēkabpilī, Viestura ielā. Bet paralēli tam viņš nodarbojas ar mecenātismu. Ko viņš dara? Fanu klubā apmeklētājiem ir iespēja ziedot pa latiņam, viņš pieliek savu naudiņu klāt un uz Rīgas „Dinamo" hokeja spēlēm ved bērnus ar īpašām vajadzībām."
Sports Andrim Litauniekam bijis tuvs jau no agras bērnības. „Gada jēkabpilietis 2012" stāsta: „Es esmu izaudzis cukurfabrikas stadionā, tas bija 1961.gads. Mēs esam stadionā gan piedzimuši, gan izauguši. Mēs bijām kādi 100 laimīgie, tai skaitā meitenes. Visa mūsu dzīve tur arī pagāja. Vienīgās reizes, kad mēs tur nebijām, tas bija tad, kad bija jābūt skolā."
Andris savā laikā ir nodarbojies ar hokeju, rokasbumbu, futbolu, tenisu un citiem sporta veidiem, bet tagad savu pieredzi nodod jaunajai paaudzei: „Tagad pienākuši tie laiki, kad man jādod iespējas bērniem, kas tagad ir Jēkabpilī, realizēt to pašu. Starp tiem, kas izauga tur, uz laukuma, meitenes bija kā zemenes -- skaistas un sulīgas izauga, bet zēni izauga par kārtīgiem večiem. Sports stiprina raksturu -- tu neesi kaut kāds mīkstčaulītis, vai vēl kaut kāds."
Andris ne vien dod iespēju vērot hokeja spēles klātienē bērniem ar īpašām vajadzībām, bet arī nodrošina jauniešiem iespējas aktīvi pavadīt brīvo laiku, spēlējot florbolu turpat pie fanu kluba: „Pilsētai novēlu attīstīties. Un man arī ir diezgan nopietni nodomi. Bez Jēkabpils uzņēmēju atbalsta un zemes īpašnieku atbalsta, kas piedalīsies tajā visā procesā, tur mums nekas var neiznākt, jo tiks izveidota „Dinamo" sporta pilsētiņa."
Pavisam cita pasaule paveras, viesojoties pie otra Gada jēkabpilieša -- mākslinieces, dzejnieces un Jēkabpils mākslas skolas skolotājas Rutas Štelmaheres. Ienākot viņas mājas pagalmā, dvēseli pārņem miers un māksliniecisks noskaņojums. Mieru šeit rada rāmi plūstošais ūdens pašu izveidotajā strūklakā, bet māksla redzama visapkārt -- sākot ar Rutas veidotajām gleznām un beidzot ar pašas mākslinieces izstaroto radošumu.
Ruta Štelmahere „Gada jēkabpilietes" titulu ieguvusi par ieguldījumu Jēkabpils kultūras dzīvē. Viņas dzejoļu krājums „Klēpis" tika atzīts par labāko dzejas krājumu, iegūstot Latvijas Literatūras gada balvu 2011. Tāpat Ruta aktīvi glezno un savā pieredzē un zināšanās dalās ar mākslas skolas audzēkņiem.
Par izjūtām, kas pārņem, saņemot augsto pilsētas apbalvojumu, Ruta teic: „Īstenībā sajūta nekā īpaši nemainās, bet varbūt tas ir tā, it kā šī pilsēta mani būtu pieņēmusi. Jo nekur nav tik skaistas miglas virs Daugavas kā Jēkabpilī, nekur nav tāda vēja matos, kad tu ej pāri tiltam, tās sajūtas un plūdi; trauksmainā sajūta, ka dzīve arī ir īsa un tā šūpojas Daugavas viļņos."
Lai gan Ruta nav dzimusi jēkabpiliete, saņemot pilsētas apbalvojumu, māksliniecei ir sajūta, ka tagad viņa ir īstena šīs pilsētas iedzīvotāja. Bet liktenis Rutu vedis uz Jēkabpili jau krietnu laiciņu atpakaļ: „Es atcerējos to dienu, kad es atbraucu ciemos pie draudzenes jaunībā. Man bija tādas ļoti īpatnējas sajūtas, un es uzrakstīju dzejoli, kurā bija tādi vārdi: „Un bija tā, it kā es visu mūžu būtu bijusi ar tevi kopā šajā pilsētā". Protams, man nebija ne jausmas, ka es šajā pilsētā dzīvošu, un tagad, kad es jau mūža lielāko pusi esmu Jēkabpilī, es šo pilsētu esmu iemīlējusi. Tā ir mana pilsēta un tās ir manas mājas."
Ruta stāsta, ka pirmās viņas radošās izpausmes bija pasaku stāstīšana. Bet jau agrā skolas vecumā viņa aizgāja uz literāro pulciņu un sāka rakstīt dzeju. Abas mākslas -- gleznošana un dzejas rakstīšana -- visu mūžu pavadījušas Rutu, vienu brīdi aktīvākai esot vienai, otru brīdi -- otrai mākslai: „Kādu brīdi es nerakstu un vairāk gleznoju, un tad atkal es intensīvāk rakstu. Aizbraucu uz Ventspili, kur man ir iespēja pabūt vienai Rakstnieku mājā, un ieeju dzejas pasaulē. Atgriežoties atpakaļ, es varu pēc iegūtiem impulsiem turpināt. Jo tās ir divas dažādu veidu domāšanas, un ir grūti vienlaicīgi gan rakstīt, gan gleznot."

Sandra Paegļkalne

свернуть