Jēkabpilī, pieminot 1941. gada represiju septiņdesmitgadi, norisinājās vairāki piemiņas pasākumi ar mērķi apzināt baisos genocīda notikumus un to skarto ģimeņu likteņus Jēkabpilī. Visas dienas garumā vecpilsētas laukumā pie vides objekta „Pilsētas stāsts" bija iespējams apskatīt āra izstādi „Represijas Jēkabpilī". Tajā, līdzās avīžrakstiem un repsresijās cietušā jēkabpilieša Ilmāra Knaģa grāmatas fragmentiem, bija lasāmi vairāku desmitu jēkabpiliešu vārdi, uzvārdi un viņu vecums laikā, kad tie tika izsūtīti. Saraksts liecināja, ka tās bija ģimenes un represēti tika pat bērni zīdaiņa vecumā, pusaudži, jauni cilvēki. Blakus sarakstam bija novietoti vairāki desmiti papīra vīstoklīšu. Tieši šādas zīmītes izsūtītie, lopu vagonos dodoties uz Sibīriju, pa logiem izmeta stacijās, cerībā, ka viņu rakstītās ziņas tiks nodotas tuviniekiem. Jēkabpils pilsētas bibliotēkas vadītāja Renāte Lenša stāsta, ka 14. jūnija represiju septiņdesmitgade iedvesmojusi pētīt pieejamos novadpētniecības materiālus un noskaidrot -- cik un kas bija tie cilvēki, kuri pirms 70 gadiem tika izsūtīti uz Sibīriju.
„Līdz šim literatūras avotos parādījās, ka tie varētu būt 78 cilvēki. Šobrīd jau esam konstatējuši, ka to bija daudz vairāk. Šodien notika arī tikšanās ar represiju pētnieku Uldi Lasmani un tas būs kā mudinājums uz sadarbību, lai mēs tomēr uzzinātu vairāk par šīm ģimenēm," sacīja Renāte Lenša.
Piemēram, 1941. gada 14. jūnijā tika izsūtīts arī tolaik ļoti pazīstams jēkabpilietis, pilsētas mērs Ermansons, par kura likteni praktiski nekas nav zināms un nav pat atrasts viņa fotoattēls.
„1941. gadā galvenokārt tika izsūtīti tie cilvēki, kas bija saistīti ar aizsargu organizāciju, un, protams, arī inteliģence, kura padomju valdībai bija ļoti bīstama ar savu saprātīgo domāšanu un protestu pret notiekošo Latvijā jau no 1940. gada," pastāstīja Renāte Lenša.
Jēkabpiliešiem maz zināms par koku stādīšanas akciju, kas notika pirmajā izsūtīšanas gadadienā.
„1942. gadā, kad cilvēkiem vēl bija cerība, ka atnākusī vācu armija spēs atgriezt arī aizvestos uz Sibīriju, 15. maijā notikušajās Meža dienās visā Latvijā tika stādīti piemiņas koki -- aizvestajām sievietēm -- liepas, vīriešiem -- ozoli. Jēkabpilī tika iestādīta arī papeļu birzs aizvesto ģimnāzijas skolēnu piemiņai," pastāstīja Renāte Lenša.
Lielākā daļa no kokiem Jēkabpils ainavā vairs nav redzami. Arī pie grāmatnīcas „Aisma" palicis vien viens ozols, kas stādīts skolotāja Jāņa Kopmaņa piemiņai, bet otrs, kas stādīts skolotājas Potsepas piemiņai, pirms vairākiem gadiem tika nozāģēts.
Otrs zināmais ozols, kas stādīts represēto piemiņai, atrodas 14. jūnija parkā, kur notika arī atceres pasākums. Tajā piedalījās vien nedaudz cilvēku, lielākā daļa -- vecākā gadagājuma jēkabpilieši.
Uzrunā Jēkabpils pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Jānis Raščevskis citēja represijās cietušā Ilmāra Knaģa novēlējumu par visu Krievijas zemē apbedīto piemiņu: „Nav iespējams atrast visus, kas guļ Taimiras un Kolimas tundrā, Vorkutas un transpolārās trases uzbērumos, Kazahstānas stepēs un Vjatkas purvos, bet aizmirst viņus nedrīkst! Un piemiņas zīmes viņiem jāliek, un jāstāsta par to, jāraksta, lai tas, kas reiz notika tiktu iededzināts uz mūžīgiem laikiem ļaužu piemiņā un sirdīs!"
Pēc klusuma brīža bojāgājušo un represijās cietušo piemiņai un svinīgās ziedu nolikšanas, 14. jūnija atceres pasākumi turpinājās Vecpilsētas laukumā. Tur pie ozola notika represēto skolotāju un skolēnu atceres brīdis, bet pilsētas bibliotēkas Izstāžu un tikšanās zālē notika tematiska pēcpusdiena „Neaizmirst!" kopā ar 1941. gada represiju pētniekiem Uldi Lasmani un Lūciju Ķuzāni.
