Ak, tautu Karali un viņu gaidītais, stūrakmens, kas apvieno abus vienā: nāc un glāb cilvēku, ko veidoji no zemes.
/22. decembra vesperu Magnificat antifona/
Kristus — stūrakmens, kas sevī apvieno jūdu un pagānu tautas, veidojot vienu vienīgu Baznīcu, garīgu celtni, kas balstīta Viņā – akmenī, ko namdari atmeta. Jēzū visi cilvēki kļūst brāļi, neskatoties uz savu etnisko izcelsmi, nacionālo piederību vai valodu, kurā runā.
Vārds top, atskan pasaulē, nosaucot arī mūsu katra vārdu. Šajā orķestrī katram instrumentam ir sava funkcija un vērtība. Katra instrumenta, tāpat kā visa orķestra, daiļums neatklājas tad, ja katrs atskaņo kaut ko savu, bet gan tad, ja katrs ir pakārtots skaņdarbam. Advents ir brīdis, kad katrs var noskaņot savu instrumentu, lai piedalītos lielajā simfonijā.
Pēdējās dienās pirms Ziemassvētkiem varam mēģināt izdarīt ko šķietami neiespējamu: vingrināties klusumā. Jēgpilni pavadīt mirkli pirms pasaules kņadā atskanēs cilvēktapšanas simfonija. Romāno Guardīni reiz rakstīja, ka klusums ir priekšnoteikums, lai varētu atpazīt patiesību un arī, lai varētu to pasludināt: «vārds ir būtisks un iedarbīgs tikai tad, ja dzimst no klusuma… Klusums atver iekšējo avotu, no kura izšalcas vārds» (Il testamento di Gesù, Vita e pensiero, Milano 2005, 35-36). Un citviet viņš norāda, ka klusums ir vienīgais priekšnoteikums, lai mēs varētu būt konstruktīvi: «Vienīgi klusumā var veidoties kopiena, vienīgi klusumā var celt Baznīcu» (Ibidem, 34).
Šajā klusumā ieskanas paļāvības un pateicības dziedājums — Marijas Magnificat, uzticīgās kalpones dvēseles līksme: «Augsti slavē Kungu, mana dvēsele, un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā. Lielas lietas man ir darījis Varenais, un svēts ir Viņa vārds!»
«Nāc, Kungs Jēzu!» Viņš nāk, lai tava un mana dvēsele varētu gavilēt.
Šodien tev ir iespēja radīt savu personīgo Magnificat - pateicības un paļāvības himnu Dievam.
