Viens no izplatītiem mītiem, kas tiek tiražēts Latvijas kristīgajā vidē, ir šāds: mēs dzīvojam laiku beigās, kad pasaule tuvojas sabrukumam, un viena no sabrukuma iezīmēm esot “liberālie mācītāji”, kas vairs nerunājot par grēku un nesludinot bauslību, bet runājot “tā, kā ausis niez”,proti, klausītājiem pa prātam. Tie runājot tikai par mīlestību, bet aizmirstot par patiesību. Turpretī, īstenā kristietība turoties arī pie neērtām patiesībām, kas bezbailīgi jāpasludina šai pasaulei, kurā izlaidība un baušļu pārkāpumi vairojas kā sēnes pēc lietus! Bezzobainā runāšana par mīlestību vien neko nedodot, vajagot stingru, iedarbīgu bauslības pasludinājumu – tādu, kas liek cilvēkiem saprast savu nomaldīšanos un atgriezties pie Kristus. Ja nav bauslības pasludinājuma – kāpēc gan cilvēkam būtu vajadzīgs Kristus? Tāpēc tie, kas runā tikai par mīlestību, esot viltus pravieši, bet tie, kas sludina bauslību – patiesie Kristus mācekļi...
Un tomēr... Nupat dzirdētais evaņģēlija fragments aicina mūs būt vērīgiem un labi izprast pašiem savus motīvus.
Mācītājs: Indulis Paičs
Lasījums: Lūkas evaņģēlija 10. nodaļa, 25. līdz 29. pants.
