[ Ссылка ] 2010. gada 15. oktobris.
Pat rudens saule mūs šogad īpaši nelutināja... Šķiet, neiedomājami ātri kalendārs rāda novembri. Mēnesi, kad senatnē latvieši īpaši pieminēja savus senčus -- veļus. Arī kristīgā Baznīca ik gadu šajā mēnesī aicina uz Kapu svētkiem. Vai tomēr aizguvums no pagānu ierašām? Taču šoreiz ne par to. Šoreiz par vietu Rīgā, pret kuru man nav īpašu simpātiju. Pat vēl vairāk -- es nekad neesmu spējis sev definēt, kas tad tā ir par vietu? Kas? Lielie kapi. Atšķirot I.Davidsones grāmatu «Rīgas dārzi un parki», lasu: memoriālais parks Lielie kapi. Tātad tomēr parks! Visskumjākais parks, kādu man gadījies redzēt, un ne jau to dažu aizlauzto krustu dēļ, kas tur nez kāpēc atstāti pēc lielās tīrīšanas. Skumjas man uzmācas tieši jau minētās «lielās tīrīšanas» dēļ...
Katrai draudzei savs kakts.
Jau minētajā grāmatā par šo lietu teikts: «Saskaņā ar Rīgas izpildkomitejas 1967.gada 23.aprīļa lēmumu Lielo kapu teritorijā jāierīko memoriālais parks 34 ha platībā.» Tas tad arī nekautrējoties tika izdarīts. Tomēr nedaudz ielūkosimies šīs vietas vēsturē, pirms izdarām secinājumus par šodien redzamo.
Šķiet, viss sākās tajos laikos, kad no 1770.gada līdz pat 1772.gadam Krievijā plosījās mēris. Mēra apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās un pie tām. Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773.gada 23.februārī. Tajā bija sacīts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu attālumā no pilsētas. Tad nu saskaņā ar šo pavēli Rīgas pilsēta aptuveni divus kilometrus aiz pilsētas toreizējām robežām 1773.gadā iekārtoja pilsētas kapsētu, ko mūsdienās pazīstam kā Lielos kapus. Šajos kapos sākotnēji tika iedalītas atsevišķas teritorijas lielākajām pilsētas draudzēm. Savi «steliņģi» tika Doma, Sv.Pētera, Jāņa, Reformātu, Jēzus un Ģertrūdes (tagad Vecā Sv.Ģertrūdes draudze -- aut.) draudzei. Nodalījumi bija apjozti ar koka žogiem, bet gadu gaitā robežas kapsētā izzuda un izveidojās mūsdienās redzamais «parka» plašums.
Pirmais attēls, kurā redzami jaunie kapi, ir tapis ar J.Broces roku 1798.gadā. Jāsaka gan, ka kapi vairāk atgādina neskartu smilšu lauku, kāds tas arī ir bijis. Pirmās ziņas par būvēm saistās ar žoga celtniecību 1802.gadā (arhitekts K.Hāberlands, būvmeistars J.Gotfrīds). Jauno sarkano ķieģeļu žogu ar dēļu posmiem pabeidza 1807.gadā. Savukārt 1824.gadā pēc J.Cigras ierosinājuma sāka būvēt Miera ielu, ko klāja ar bruģi, gar ielas malām stādīja liepu rindas un ierīkoja solus. Gadu iepriekš J.Cigra jau bija izstrādājis Lielo kapu projektu. Arhitekts ierosināja kapos izveidot skaistu dārzu ar zālieniem un puķu dobēm, kokiem un košuma krūmiem. Bija paredzēts, ka taisnie, platie ceļi un šaurie šķērsceliņi sadalīs kapu teritoriju regulāros kvadrātos un garenos taisnleņķa četrstūros. Laukumos starp šķērsceļiem paredzēja apbedīt mirušos, kuru kapavietu nerotās piemineklis. Tādējādi tiktu panākta iespēja labi pārredzēt kapu teritoriju. Atsevišķos kapu apgabalos bijuši paredzēti parkveida plānojumi, kas, jāpiebilst, nākamajos projektos vairs neparādījās. Saprotams, ka projektā centrālā ieeja bija paredzēta no Miera ielas -- vārtu priekšā 1825.gadā izveidoja pusapļa laukumu, kam apkārt sastādīja apses.
No baznīcas līdz siltumnīcai.
1773.gadā Pokrova kapos uzcēla Pasludināšanas baznīcu no koka, bet 1777.gadā -- Pokrova baznīcu, kas 1875.gadā nodega. Tagadējā baznīca uzcelta 1879.gadā (arhitekts R.Pflūgs). Lielajos kapos līdz pat mūsdienām saglabājušās daudzas kapenes, kas lielākoties celtas 18.gadsimta beigās, pārsvarā tās «runā» to gadu arhitektūras stila valodās -- barokā un klasicismā. Vēlāko gadu celtnes jau pārstāv tīru eklektiku.
Interesanti, ka kapos tapušas ne vien sargu mājas, uzgaidāmās telpas sēru viesiem, bet arī siltumnīcas, kur audzēti dekoratīvie stādi un puķes. Vēl 1902.gadā Jēkaba kapos koka siltumnīcas vietā uzcelta mūra. Mēness ielas pusē bijis arī kiosks puķu tirdzniecībai. Vēlāk tāda pati siltumnīca uzcelta arī Pokrova kapos.
Lielie kapi -- lielais Rīgas kauns.
Viss Mārtiņa Eglīša raksts šeit:
[ Ссылка ]
