Studijā notikumus pasaulē komentē portāla "Delfi" žurnālists Andris Kārkluvalks un žurnālists Juris Kaža. Telefonintervijās: Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs un LU Teoloģijas fakultātes profesors Valdis Tēraudkalns.
Pāvesta Franciska vizīte Apvienotājos Arābu emirātos
Šī gada 3. februāris ir diena, kad Romas pontifiks pirmoreiz vēsturē spēra kāju uz Arābijas pussalas zemes. Pirmo reizi Katoļu baznīcas galva ieradās pasaules daļā, kas pirms 14 gadsimtiem kļuva par islāma šūpuli un centru, no kura šī reliģija izplatījās Tuvajos Austrumos, Āfrikā un tālāk pasaulē. Ievērojot visos laikos sarežģītās un konfliktiem bagātās attiecības starp divām lielajām pasaules reliģijām, var nešaubīties, ka pāvesta Franciska vizīte Apvienotajos Arābu Emirātos, kas notika no 3. līdz 5. februārim, prasījusi gadiem, ja ne gadu desmitiem ilgus diplomātiskus pūliņus. Emirāti ir salīdzinoši Rietumu ietekmei atvērta valsts, kurā katoļu baznīca oficiāli pastāv jau kopš 1965. gada. Atšķirībā no kaimiņos esošās Saūda Arābijas, šeit atļauts celt baznīcas un noturēt kristiešu dievkalpojumus.
Spriežot pēc reportāžām, uzņemšana Abū Dabī notika ar pienācīgo godu un vērienu, lai neteiktu – pompu: kavalērijas eskortu, artilērijas salūta zalvēm un iznīcinātājiem, kuri iezīmēja debesīs baltas un dzeltenas vērpetes – Vatikāna karoga krāsās. Tiesa, no valsts puses augsto viesi uzņēma nevis emirātu federācijas prezidents, Abū Dabī emīrs, bet gan kroņprincis un bruņoto spēku komandieris šeihs Muhameds bin Zajeds Al Nahajans. Tiekoties ar vienu no autoritatīvākajiem islāma garīgajiem līderiem – Al Ahzaras universitātes augstāko imāmu šeihu Ahmadu at-Taijību, tika parakstīts „Cilvēces brālības dokuments” – deklarācija, kurā, kā izteicies pāvests, „mēs apstiprinājām kopīgu aicinājumu visiem cilvēkiem būt brāļiem un māsām, ciktāl tie visi ir Dieva bērni”. Vēl viens pirmreizējs notikums bija pāvesta mesa, noturēta stadionā 135 tūkstošiem ticīgo – līdz šim kristiešu dievkalpojumi Apvienotajos Arābu Emirātos bija atļauti tikai baznīcās. Tiek lēsts, ka šai Persijas līča valstī dzīvo vismaz miljons katoļticīgo – lielāko tiesu imigranti no Filipīnām un Indijas.
Donalda Trampa ikgadējā uzruna
Amerikas Savienoto Valstu Konstitūcija nosaka prezidenta pienākumu, citējot, „laiku pa laikam sniegt Kongresam informāciju par Savienības stāvokli un ieteikt viņu apsvēršanai tādus pasākumus, kurus viņš vērtē kā nepieciešamus un lietderīgus”. Pirmais, kurš uzrunāja Pārstāvju palātas un Senāta apvienoto sanāksmi, bija pirmais ASV prezidents Džordžs Vašingtons 1790. gada 8. janvārī. Viņa piemēram sekoja arī nākamais prezidents Džons Adamss, taču trešais prezidents Tomass Džefersons šo praksi pārtrauca, uzskatot, ka tā pārāk atgādina monarhu troņa runas. Pēc tam vairāk nekā gadsimtu prezidenti savu konstitucionālo pienākumu izpildīja rakstiski, likumdevējiem to nolasīja kāds administrācijas pārstāvis, un arī pašu uzrunu saturs bija lielākoties sausi statistisks. Tradīciju katru prezidentūras gadu uzsākt ar personisku ziņojumu likumdevēju kopsapulcei 1913. gadā atjaunoja prezidents Vudro Vilsons, kuru, cita starpā, atceramies kā Latvijas vēsturē nozīmīgo „14 punktu” – tautu pašnoteikšanās tiesību nozīmīgākās deklarācijas – autoru. Ar spilgtām un programatiskām uzrunām vēsturē palicis arī prezidents Franklins Delano Rūzvelts, kurš, starp citu, pirmais 1934. gadā lietoja apzīmējumu „State of the Union Address” – "Uzruna par Savienības stāvokli". Procedūra paredz, ka uzaicinājumu prezidentam uzstāties Kongresā nosūta Pārstāvju palātas spīkers, taču Kongresa un prezidenta budžeta pretstāves un valdības iestāžu finansējuma apturēšanas situācijā uz spīkeres Nensijas Pelosi uzaicinājumu prezidentam Trampam nācās pāris nedēļas pagaidīt. Galu galā Donalda Trampa uzstāšanās notika 5. februārī.
Teju neviens komentārs presē pirms uzstāšanās neiztika bez aizrādījuma, ka Kongress nesagaida prezidentu ar triumfu. Konfliktsituācijai budžeta sakarā ir rasts vien pagaidu risinājums, un pastāv iespēja, ka administrācijas iestāžu finansējuma apturēšana var atsākties. Demokrātu partijas dāmas, kuru likumdevēju rindās šajā sasaukumā ir vairāk nekā jebkad agrāk, jau otro gadu ierodas šai notikumā ģērbtas baltā. Šī krāsa tiek asociēta ar 19. un 20. gs. mijas sufražistu – sieviešu politiskās emancipācijas kustību; šādi tiek pausts vērtējums kabineta politikai un paša prezidenta individuālajai stājai, kurā var saskatīt vīrišķā šovinisma akcentus. Nekas gan neliecināja, ka šī saspringtā atmosfēra kaut par nieku iespaidotu prezidenta pašpārliecinātību un oratora spējas. Pozitīvo ekonomikas un sociālās situācijas rādītāju uzskaitījums un vispārējās Savienoto Valstu varenību apliecinošās tēzes lika vienoties ovācijās kā prezidenta politiskajiem atbalstītājiem, tā oponentiem. Tomēr pēc tam, kad uzruna bija sasniegusi tradicionālo kulmināciju ar frāzi „State of our Union ir strong” – „mūsu Savienības stāvoklis ir spēcīgs” – un turpinājās ar konkrēto politikas aspek...
