Gadu desmitiem ilgi latviešu sabiedrības ideāls bija sava lauku saimniecība, kurā pats varētu būt saimnieks. “Mērnieku laikos” 19. gadsimta otrajā pusē veiksmīgākie bijušie dzimtļaudis kļuva par zemes īpašniekiem. Saimnieki, savas zemes īpašnieki, bija paraugs, pēc kā tiekties visiem tiem aptuveni 80% iedzīvotāju, kuri dzīvoja laukos. Tā kā vairākums latviešu dzīvoja laukos, lauki kļuva arī par jaunās latviešu literatūras darbības vidi un arī latviskuma simbolu.
Nodibinot Latvijas valsti, viena no sabiedrības galvenajām prasībām bija agrārā reforma – muižu zemes konfiskācija un jaunu zemnieku saimniecību radīšana. Aptuveni desmit gadu laikā tika radītas aptuveni 58 000 t.s. jaunsaimniecības. Apbrīnojamā centība un uzticība ideālam par pašiem savu ģimenes saimniecību iemiesoja arī ticību Latvijas valstij un labākai nākotnei.
Ilgi loloto savas viensētas ideālu iznīcināja PSRS okupācijas laikā uzspiestā kolhozu sistēma – zeme vairs nedrīkstēja būt privātīpāšums. Tā bija brutāla vēršanās pret to ekonomisko ideālu, ar kuru bija latvieši cēla savu valsti. Zemnieki faktiski piespiedu kārtā kļuva par kolhozu darbiniekiem, viensētas ideāls tika nomainīts ar domu, ka ērtāk un ekonomiskāk būtu dzīvot ciematos, pat daudzdzīvokļu mājās. Lielfermas, kolhozu ciemati, ražas novākšanas talkas skolēniem, studentiem, darba kolektīviem, kļuva par lauku dzīves ikdienu.

Pēc neatkarības atjaunošanas savas viensētas vai vismaz zemi atpakaļ atguva vēsturiskie īpašnieki. Taču atšķirībā no “Mērnieku laikiem”, kad saimniekot kārotāju netrūka, bet zemnieku saimniecību bija par maz, šodien vēl trūkst saimnieku, kas laukiem, viensētai, gatavi atdot visu.

свернуть