Šajās dienās aprit 80. gadskārta kopš Rīga nomainīja savus okupantus, proti, 1944. gada 13. oktobrī nacistisko okupācijas varu nomainīja padomju boļševistiskā okupācija, jau atkārtoti ierodoties šeit. Iezīmējot to, ko nozīmēja Latvijai šī atkārtotā okupācijā, raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies vienam no nozīmīgākajiem aspektiem, tā ir padomju represīvo iestāžu darbība.

Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.

Tiek lēsts, ka tik daudz cilvēku, kā tas bija 1944. līdz 1946. gadā, cauri Stūra mājai nav izgājuši ne pirms, ne pēc tam. Dažādas padomju varai nevēlamo personu meklēšanas, arestēšanas, tiesāšanas sasniedz savu kulmināciju tieši šajā laikā. Motīvs ir visumā skaidrs, šeit ir bijusi citas valsts okupācijas vara un padomju vara ir ārkārtīgi nadzīga noskaidrot, kuri un kā ir sadarbojušies ar ienaidnieku, līdz ar to ir bargi sodāmi citiem par pamācību.

Paiet gandrīz gads, ja skatāmies no pirmo Sarkanās armijas vienību parādīšanās Latvijas teritorijā 1944. gada vasarā līdz nacistu spēku kapitulācijai Kurzemē 1945. gada maijā. Pirmajā posmā, kamēr notiek kaujas Latvijas austrumdaļā, Latgalē un arī Zemgalē, savas represīvās struktūras darbojas arī frontē un tās tuvumā. Tās visas šajā laikā apvienotas ar nosaukumu SMERŠ, tulkojumā no krievu valodas - nāvi spiegiem.

Kā darbojas šī struktūra, kādas ir tās intereses attiecībā pret ļaudīm, kas nonāk tās ietekmes teritorijā, Latvijas iedzīvotājiem, kad viņu dzīves vietu tiešā tuvumā parādās Sarkanā armija?

Sarunas otrā daļa.

свернуть