Represētie, kuri pārdzīvojuši Sibīrijas moku ceļus un atgriezušies Latvijā, divas reizes gadā tiekas pašvaldības organizētos piemiņas pasākumos. Viņu stāsti tiek iemūžināti video un grāmatās, bet ļoti maz sasniedz jauniešus, jo Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta skolā nav. Tā ir tikai viena no tēmām vēstures stundās.
Komunistiskā genocīda piemiņas dienu pasākumos visbiežāk pulcējas represētie un amatpersonas, bet šoreiz skaudro Sibīrijas laiku pārdzīvojušie ieradās vienā no Jelgavas bibliotēkām, lai savās atmiņās dalītos ar Jelgavas novada izdzīvošanas pulciņa dalībniekiem. Irēna Kalniņa tolaik dzīvojusi Iecavas pusē. “Čekas nagos” taisni no skolas sola nokļuvusi par partizānu atbalstīšanu. Izstāstīt cietumos piedzīvoto dažās minūtēs gan esot neiespējami. “No Bauskas uz Rīgas čeku uz tā saucamo “stūra māju” pagrabā bija kamera. Mēs tur bijām ļoti daudzas sievietes. Tas bija 1949. gada beigas, toreiz visi cietumi bija pārpildīti. Viss bija pārpildīts ar cilvēkiem.”
“Viņi bija auguši brīvā Latvijā, gājuši Latvijas skolās un izauguši par patriotisku jaunatni. Viņi saprata, ka tas viņiem ir jādara, negaidīja kaut kādas pavēles no augšas. Viņi paši organizēja savas grupas, gāja mežā un cīnījās. Tā bija tāda vesela pretošanās kustība, kas norisinājās pēc Otrā pasaules kara visu četrdesmito gadu otro pusi un piecdesmito gadu sākumu,” saka vēsturnieks Zigmārs Turčinskis.
Katram no klātesošajiem savs stāsts, bet visi tie saistīti šausmām, kas pārdzīvotas cietuma kamerās un izsūtījumā. Tie, kuri paši pārdzīvojuši šausmu ceļus, ar katru gadu gan paliek aizvien mazāk, tāpēc, viņuprāt, svarīgi ir šīs liecības ne tikai saglabāt muzejos, bet arī nodot nākamajām paaudzēm. Kalnciema vidusskolas vēstures skolotājs Valentīns Toleiķis uzsver: “Šis ir svarīgi, jo faktiski visu trīs Baltijas valstu vēsture ir cīņa par savu neatkarību.”
ReTV uzrunātie Jelgavas novada izdzīvošanas pulciņa dalībnieki stāsta, ka viņu vadītājs par Latvijas vēsturi bērniem stāstot daudz, pēc iespējas interesantākā veidā, tomēr citiem vienaudžiem gan zināšanu, gan intereses esot maz.
Cik liela ir interese par 20. gadsimta vēsturi, apliecina arī bibliotēkas izstādē izliktās grāmatas, kurās redzams, cik reizes tās lasītāji ņēmuši. Diemžēl pašreiz intereses radīšana lielā mērā atkarīga no pedagoga vēlmes un talanta. Toleiķis: “Viņi saka, ka Latvijas vēsture nevar būt astevišķi no pasaules vēstures, bet galvenais starp pasaules vēsturi nepazaudēt mūsu Latvijas vēsturi, un es ceru, ka Latvijas vēsture tomēr būs atsevišķais priekšmets. Jā, mēs esam Eiropas cilvēki, bet tomēr mums ir jāsaglabā sava identitāte.”
#SIF_MAF2023
